NRA.LV Viktors Avotiņš, 2016. gada 8.marts

Valdis Šteins: «Mēs esam par pašnoteiktu, pašnodrošinātu, pašpārvaldītu Latvijas valsti, kur tauta, kā to paredz Satversme, ir augstākās varas nesējs»

Ģeogrāfijas doktors, viens no Latvijas Tautas frontes sākotnējiem veidotājiem, Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts Valdis Šteins kā bijis, tā palicis brīvdomātājs. Šobrīd viņš ir kategorisks brīvdomātājs, kura kritērijs ir Latvija. Turklāt brīvdomātājs, kurš meklē risinājumus tam stāvoklim, kādā viņš Latviju šodien redz.

– Tu uzskati, ka esam ierauti pasaules mēroga katastrofā. Raksturo, lūdzu, šīs katastrofas izpausmes Latvijā un tikai nosauc (intervijai atvēlētā apjoma dēļ) tās ārējos cēloņus. Tātad – kas noticis Latvijā?

– Latvijā visi «lecam pa vecam». Mūzika tā pati, vārdi tie paši – viss no Marseljēzas. Padomju attīstīto sociālismu esam uzvarējuši, «mežonīgo kapitālismu» uzvarējuši – tuvojamies jaunajam neokomunismam ar visu tam piemītošo nežēlību un antihumānismu – visi nabagi un viena lielpartija jeb partiju kartelis – pūķis ar daudzām galvām. Lai arī partijnieku ir labi ja 0,05–0,1% no visiem iedzīvotājiem. Senāk šādus pārvaldniekus sauca par kliķi, jo faktiski viņi varu ir uzurpējuši, ieguvuši ne jau ar vēlēšanām, bet ar sevis «ievēlēšanu». Padomju sociālistiskā birokrātija nobāl mūsdienu «jauno» komunistu, komisāru un lumpenbirokrātijas priekšā. Paskaties uz tā saukto partiju, faktiski politbrigāžu bosiem – tie paši kompartijas sekretāri, tās pašas runas un uzvedība. Melnās volgas nomainījuši melni mersedesi. Starpība tikai tā, ka Maskavas vietā lidinās uz Briseli. Toreiz līda Kremļa priekšā, tagad Eiropas Federācijas funkcionāru priekšā. Tā ir fasādes redzamā daļa, bet parunāsim arī par neredzamo un būtisko.

– Par to, ko tu sauc par katastrofu? Mūsu medijos varas kritikas it kā netrūkst. Nopietni cilvēki šad tad ieminas pat par valsts iznīcināšanu. Bet, cik saprotu, tu to uzskati par mērķtiecīgu, apzinātu un globālu procesu. Paskaidro.

– Katastrofas apstākļos mēs dzīvojam turpat jau 25 gadus. Tā sākās 1992. gadā. Gadu pēc Konstitucionālā likuma pieņemšanas Augstākajā padomē. Jā, tā ir mērķtiecīgi, dienu pēc dienas, gadu pēc gada veidota. Mēs pat nejutām, cik viltīgi tiekam uz to visus šos gadus virzīti. Mēs ne tuvu nezinām jaunos «Molotova–Ribentropa» protokolus. Pateicoties amerikāņu pētniekam Maiklam Hadsonam, mēs nedaudz zinām par Latvijas augstākās vadības apņemšanos 2008. gadā turpmāk mērķtiecīgi pazemināt mūsu labklājību,… jo dzīves standarts esot par augstu, jo cilvēki dzīvojot pārāk labi. Mēs neko nezinām par 2008. gadā un citos laikos ar SVF un citām virsvalstu organizācijām parakstītajiem valdības slepenajiem protokoliem. Tā visa ir tā sauktā insaideru (insider) informācija.

– Ko tad mēs zinām?

– Mēs zinām to, kas ir noticis ar mums un valsti. Mēs redzam sekas. To, ka faktiski mums iedota brīvība izmirt kā tautai. Tā, ko mums iedeva, izrādījās putna brīvība, kuram neļauj pat nosēsties uz paša zemes, vīt savu ligzdu, audzināt savus pēcnācējus. Mūsu nogrimšana bija ieprogrammēta 1992. gadā, ar visu depopulāciju, ar visu deindustrializāciju, eigēniku, korpokrātiju, oligarhu kolektīvismu un citām nelaimēm.

– Pagaidām tu izsakies visai deklaratīvi. Atkal man nāksies klausīties, ka Šteins aptracis, ļaujas sazvērestības teorijām un pats tās producē. Lai arī tās īpašības vai «īpatnības», kuras tu uzskaiti, diemžēl pastāv un diemžēl nav te vērtētas to kopsakarā kā noteikta procesa sekas. Kas tad, tavuprāt, ir šī procesa noteicēji?

– Ja pasaulē valda 147 korporatīvie karteļi un 13 ģimeņu «melnās aristokrātijas» konsīlijs, tad Latvijā līdz 2015. gada 31. decembrim (par to, kas valda no 2016. gada 1. janvāra parunāsim vēlāk) – Briseles administrācija. Latvijā to pamatā veido vietējie iztapoņas, kuri nolasa pavēles no Briseles funkcionāru lūpām, pirms tās uzrakstītas uz papīra, un izpilda apsteidzoši. Ģeopolitoloģijas un politiskās ģeogrāfijas terminos runājot – Latvijā valda tipisks koloniāls režīms.

– Es uzskatu, ka kolonizēt var to, kas ļaujas. Sabiedrība mēdz kurnēt par neatkarības nosacītību, bet vienlaikus – akceptē varas atražošanu.

– Jā, Satversme paredz, ka Latvija ir neatkarīga valsts un augstākā vara pieder tautai. Bet tā sauktā suverenitātes deleģēšana, kas nozīmē atteikšanos no neatkarības, protams, ir valsts nodevība. Ceturtā maija republikas laikā, no1991. gada 21. augusta (Konstitucionālā likuma pieņemšana), līdz 1993. gada jūlijam vara piederēja tautai. Pēc tam varu pārņēma oligarhu grupējumu izveidotā Saeima. Bet līdz ar «brīvprātīgo» iestāšanos ES 2004. gadā tā tika sadalīta starp ES administrāciju un oligarhu grupējumiem. Daļa tautas ticēja, ka ES paglābs Latviju no grupējumu patvaļas. Tas nenotika. Tad cilvēki noticēja Zatleram un viņa «reformai». Taču notika kaut kas negaidīts. Līdz ar «Zatlera apvērsumu» 2011. gadā vara pilnīgi pārgāja Briseles, Vašingtonas, Ņujorkas un Latvijas eirokangarisko un amerikkangarisko funkcionāru rokās. Tas bija valsts aparāta, funkcionāru, kā šodien saka – ierēdniecības, apvērsums ar lietussargiem mašīnpistoļu vietā. Tagad mums ir svešzemju, pašmāju ierēdņu un sorosiešu pārvaldīta valsts. Parlaments ir butaforija – visu nosaka ministrijas ar savām neskaitāmām aģentūrām, kuras pārpildītas ar lumpenbirokrātiem. Ministrijas caur premjerministru un tiešajās ministru sanāksmēs Briselē, Davosā un citur saņem instrukcijas no pārvaldniekiem. Proti – gan no Briseles, gan Vašingtonas, gan arī no ANO mītnēm Ņujorkā un Vīnē.

– Tagad pamato to, ko tikko teici, ar konkrētām antikonstitucionālām izpausmēm, kuras var redzēt un saprast katrs cilvēks.

– Uzskaitīšu tikai dažas galvenās izpausmes. Pirmkārt, Satversme nosaka, ka Latvijas valsts pieder Latvijas tautai. Tādējādi, zeme var piederēt tikai tās pilsoņiem. Zeme ārvalstnieku īpašumā – tas rada antikonstitucionālu situāciju, tāpēc nepieciešama zemes nacionalizācija. Tā jāatdod tiem, kuriem tika radīti tādi apstākļi, ka viņi bija spiesti zemi pārdot. Vai arī viņiem to izblēdīja. Otrkārt, valsts ir radīta, lai kalpotu tautas labklājībai un drošībai. Šobrīd tā kalpo lumpenbirokrātiskā aparāta alkatībai – pašlabumam. Valsts pieder valsts aparātam (svešzemju un pašmāju). Treškārt, varas monopols pieder partiju kartelim, kliķei. Latvijā nav sistēmiskas opozīcijas, ir tikai viens pūķis ar sešām galvām. Ceturtkārt, Satversme neparedz partiju varu. Partijnieki kopā sastāda, kā jau teicu, labi ja 0,1% no visas tautas. Viņi paši saka – 0,9 %. Šā vai tā – viņu nav pat viens procents. Tās nav partijas, bet tikai politbrigādes. Tās ir kā augoņi uz tautas miesas. Piektkārt, valsti ārdoša sistēmas korupcija. Nekas nenotiek bez Gešeft principa. Klasisks sistēmas korupcijas piemērs – valdības sastādīšana. Krēslu dalīšana un pārdalīšana nolūkā sagrābt naudīgās nozares. Vienīgā valdība, kura netika sastādīta pēc koruptīvā principa, bija 4. maija republikas valdība. Tiesa, tā ārstēja tautu ar šoka terapiju un iesāka tautas kopīpašuma prihvatizāciju. Bet tā nebija koruptīvi veidota. Pie sistēmas korupcijas pieder arī ēnu ekonomika. Kur tik kāds valsts komercnoslēpums, tur ēnu ekonomika. Sestkārt, Latvijā ir likvidēts privātīpašums. Jā, es nepārteicos: Latvijā ir likvidēts privātīpašums! Ja neticiet, pamēģiniet par zemi vai māju, vai dzīvokli nesamaksāt nodokli. Divu mēnešu laikā tas jūsu «neaizskaramais» īpašums var izkūpēt kā salmi tīruma malā pēc kartupeļu cepšanas talkas laikā. Nekustamā īpašuma nodoklis ir noziegums pret tautu – aiz tā slēpjas boļševistiska ekspropriācija. Ja jūs iestādīsiet koku, tas vairs nav jūsu, jo nocirst jūs to bez lumpenbirokrāta atļaujas nevarēsiet. Ja valdība kontrolē jūsu privātīpašumu, jūsu ienākumus un izdevumus, tad jūs neesat brīvs cilvēks. Jūs esat vergs! Septītkārt, banksterisms. Bankas un visdažādākās krāpnieciski mafiozās finansiālās struktūras ir otrā institūcija, kura pārvalda un nosaka mūsu dzīvi. Mums ir steidzami jāizveido Ētiskā valsts banka, kura izsniedz bezprocentu kredītus tautsaimniecības attīstības un izaugsmes projektiem. Parādu verdzība, bezdarbs un pauperisms (nabadzība) – tie ir valsts aparāta radīti ļaunumi. Apdrošināšana un pie tam vēl obligātā apdrošināšana ir valsts banksterisma izpausme. Tā ir tautas aplaupīšana. Astotkārt, Temīdai aizsietas acis, tā neredz un negrib zināt, ko tā tiesā, tā negrib redzēt, kas notiek valstī. Sāksim ar to, ka atsiesim tai acis. Jo lietas ir jāskata pēc būtības, nevis likuma, kurš koruptīvi izstrādāts kāda grupējuma interesēs. Devītkārt, varas aparāta kontrole faktiski nepastāv. Lumpenelite neļauj sevi kontrolēt un paliek aizvien nekaunīgāka. Ja tevi apzog, tad izrādās, tev vispirms jāiet uz bibliotēku un jāiemācās, kā iesniegt birokrātiem iesniegumu. Jo, ja tas būs nepareizi noformēts, viņi to neņems vērā.

– Neizvēršoties, īsi pasaki, kādas normas, kādas norises visbūtiskāk apraksta un producē to, ko tu sauc par katastrofu?

– Savulaik, aizrauti ar «dziesmoto revolūciju», ārstēdamies no šoka terapijas un būvēdami dzīvokļos krāsniņas, mēs neieraudzījām, ka pasaulē mainās vara. Bet tieši 1991. un 1992. gadu raksturo divi vēsturiski notikumi.

Pirmais. 1991. gadā tika legalizēts cionisms un cionisti. Cionisms vairs nav aparteīds un rasisms. 1975. gadā ANO pieņēma rezolūciju 3379 (XXX) Elimination of all forms of racial discrimination, kura noteica, ka: «cionisms ir rasisma forma un rasu diskriminācija» (Determines that Zionism is a form of racism and racial discrimination), bet 1991. gada 16. decembrī demokrātiskais vairākums to atcēla, pieņemot rezolūciju Elimination of racism and racial dicrimination (A/RES/46/86 ). Es tajā laikā strādāju AP Ārlietu komisijā, bet neatceros, ka mēs kādā komisijas sēdē būtu šo jautājumu skatījuši. Un arī Ārlietu ministrija man nespēja atbildēt – kurš īsti tajā ANO plenārsēdē nobalsoja par Latviju.

Otrais.1992. gada jūnijā Riodežaneiro ANO konferencē tika pieņemta slavenā Darba kārtība (Agenda) 21. Tā ir darbības programma jaunajam, 21. gadsimtam. Pētnieki to iesaukuši par «zaļo masku» korporatīvam (kapitālistu) komunismam jeb oligarhu kolektīvismam. Šīs programmas–projekta galvenā būtība ir visaptverošs uzbrukums cilvēcei. Tas ir totalitārs pasaules pārvaldes projekts. Pirmkārt, pasaules inventarizācijas un, otrkārt, pasaules kontroles, kundzības projekts. Tam pakļauts viss: daba, cilvēce, sabiedrība, izglītības sistēma no bērnudārza līdz pārkvalifikācijas kursiem, finanses, celtniecība, ražošana, zemes lietošanas veidi utt. Tas iezīmē pāreju no pārstāvju (sūtniecības) varas uz neievēlēto, bet varas izredzēto vai uzurpatoru varu. Piemēram, Eiropas Komisiju neviens nav vēlējis. Vai – arī tas, ka izpildvara (valdība) faktiski pārņem likumdevēja (Saeimas) funkcijas, atbilst šī projekta nosacījumiem. Projekts paredz katra cilvēka un visas tautas suverenitātes zaudēšanu. Brīvības zaudēšanu. Tas paredz cīņu ar diviem cilvēces ienaidniekiem: klimata sasilšanu un citplanētiešu uzbrukumu. Kā profesionāls ģeogrāfs, kā zinātnieks saku: nav lielāku melu kā vien meli par klimata sasilšanu. Nekādas sasilšanas pasaulē nav, un citplanētiešu uzbrukums mums nedraud.

Visbeidzot – 2015. gada 25. septembrī pieņemtā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija 70/1: Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgās attīstības Darba kārtība 2030 ( Transforming our world: the 2030 Agenda for Sustainable Development). Tā pielika punktu pārejas laikam, kurš sākās 1992. gadā un ilga līdz 2015. gadam (ieskaitot). 2016. gada 1. janvārī mēs pamodāmies ne vairs kā latvieši vai eiropieši, bet jau kā pasaulieši jeb globālieši.

Darba kārtība 2030 ir rokasgrāmata ceļam uz globālo korporatismu (angliski – corporatism). Daži zinātnieki to sauc par globālo sociālismu. Tā ir jauna sabiedriskā iekārta ar centralizētu ekonomiku, centralizētu sabiedrisko un garīgo dzīvi, bez privātīpašuma, ar dzīvokli trušu būrī lielpilsētā, tukšiem laukiem un monsanto barību. Tas ir cilvēces, planētas globālās paverdzināšanas projekts. Globālās tirānijas projekts. Viena no galvenajām sabiedrības apstrādāšanas, zombēšanas metodēm būs koercijas (angliski – coercion) metode. Tā paredz indivīda darbību pašam pret sevi.

2015. gada 25. septembrī Latvijas prezidents vēja spārniem ieradās ANO mītnē un nobalsoja par šo Darba kārtību 2030. Viņš turklāt uzstājās ar runu, kurā zvērēja uzticību ANO un tās uzlikto uzdevumu izpildei: «Šogad ANO Ģenerālā asambleja pārskatīs pasaules informācijas sabiedrības samita rezultātus par pēdējo desmitgadi. Ir svarīgi, lai šis pārskata process, kurā Latvijai ir vadošā loma, būtu veiksmīgs un sekmētu ANO Ilgtspējīgas attīstības plāna līdz 2030. gadam noteikto vispārējo mērķu sasniegšanu.»

Tā mēs 2016. gada 1. janvārī pamodāmies jau jaunā pakļautībā, jaunā pilsonībā. Dotais projekts paredz mūsu tautai iznīcību – tā es to varētu raksturot vienā teikumā. Par šo ANO rezolūciju TV, radio, žurnālistiem, propagandistiem, politiķiem un politikāņiem vajadzētu runāt katru dienu. Taču – klusums.

– Bet vai tu esi domājis par to, ko mēs reāli varētu likt pretī šai katastrofai?

– Ja es kaut ko kritizēju, tad tas nozīmē, ka man ir priekšlikums, kā to mainīt. Protams, mums ir jāpretojas šo ANO rezolūciju īstenošanai. Citās valstīs notiek konferences, mītiņi, jau izdotas grāmatas pret šo pasaules pārvaldnieku ieceri, mums vienkārši jāiesaistās kopīgā politiskā cīņā par tautas varu, par savas Satversmes realizēšanu dzīvē.

Esmu izstrādājis Latviešu tikumības kodeksu, esmu izstrādājis Tautvaldības mācību, kura paredz tautas varas īstenošanu. Tās pamatā ir vienprātības principā balstīta vietējo kopienu vara. Kopā ar līdzdomātājiem esam nodibinājuši jaunu Latvijas Tautas fronti, kustību No Senatnes uz Nākotni. Pašreiz esam tajā organizatoriskajā stadijā, kādā bija LTF 1988. gada vasaras sākumā. Ar to starpību, ka teorētiskais pamats un darāmo darbu saraksts mums jau ir puslīdz gatavs. Mēs neesam tukšā vietā un ļoti labi zinām, kādu mērķi gribam sasniegt, kādi uzdevumi jāpilda. Mēs esam par pašnoteiktu, pašnodrošinātu, pašpārvaldītu Latvijas valsti, kur tauta, kā to paredz Satversme, ir augstākās varas nesējs. Protams, esam par valsti ar suverēnu norēķinu sistēmu, ar savu tautsaimniecību vārda tiešajā nozīmē. Nevis par kolonizatoru Gešeft biznesa pavalsti. Tautvaldības apstākļos kliķes, partiju karteļa vara, nodokļu karš pret tautu un visas citas briesmu lietas nebūs iespējamas. Pats galvenais – Dievs ir ar mums.

Latvijas Sabiedriskie mediji

Līdz 1940.gadam Latvija bija starp visattīstītākajām Eiropas ekonomikām, un, ja nebūtu pievienota Padomju Savienībai, tā būtu attīstījusies tikpat sekmīgi kā Somija, kuras iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pirms kara bija mazāks nekā Latvijai. To paziņojuši, padomju okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas eksperti izdara secinājumu: Latvijai nodarīties zaudējumi – salīdzinājumā ar Somiju 50 gadu laikā negūtais iekšzemes kopprodukts (IKP) – ir 185 miljardi eiro. Diemžēl aprēķina autori pieļauj tiešus izkropļojumus un noklusē „neizdevīgus” faktus.
1929.-1933.gada visu pasauli skārušās lielās depresijas laikā lielākā daļa Rietumvalstu atteicās no zelta standarta un krasi devalvēja savas nacionālās valūtas. Tā, Somija, ar kuru salīdzina Latviju, to izdarīja vēl 1931.-1932.gadā, pēc Somijas Statistikas pārvaldes datiem, pazeminot markas kursu pret dolāru par 50%, bet pret britu mārciņu par 15%. Latvija devalvēja latu – par 60% – tikai 1936.gadā.
Vispirms – daži citāti no grāmatas „Ущерб, нанесенный Советским Союзом странам Балтии” („Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”), kas izdota ar LR Tieslietu ministrijas atbalstu (8., 53., 110.lpp.):
„Grūti nepiekrist tam, ka ja Baltijas valstīm būtu bijusi iespēja attīstīties neatkarīgu valstu statusā, mēs būtu Eiropas Savienības dibinātājvalstu vidū, bet mūsu attīstības līmenis atbilstu tādām valstīm kā Somija, Beļģija vai Nīderlande,” – Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte.

„Sabiedriskās iekārtas maiņa un tai sekojošā nacionalizācija ar konfiskāciju kļuva par drošu pamatu attīstīto valstu brīvā tirgus iznīcināšanai un to pārorientēšanai „sociālistiskajā” virzienā,” – atvaļinātais admirālis Andrejs Mežmals.

„Tiek pieļauts, ka Latvijas attīstība būtu notikusi brīvā tirgus un demokrātijas apstākļos – tādā pašā tempā un pa tādu pašu trajektoriju kā tuvākajiem kaimiņiem, proti, Somijā, Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā,” – Jānis Kalniņš, Gunta Piņķe.

No kurienes vispār radies salīdzinājums ar Somiju jeb „Šmuldera teorija”

Pirmo reizi šo ideju – ja Latvija nebūtu pievienota PSRS, tā būtu attīstījusies kā Somija, 1990.gadā publicēja ekonomikas zinātņu doktors, (toreizējās) P.Stučkas vārdā nosauktās Latvijas Valsts universitātes (LVU) profesors Modris Šmulders.

Savā brošūrā „Экономические отношения Латвии и СССР…” („Latvijas un PSRS ekonomiskā attiecības…”) viņš rakstīja(46., 47.lpp.):

„Mūsu valstīm ir daudz kopīga: pirms kara bija apmēram vienādā attīstības līmenī, atrodas tuvu kaimiņos, abas cietušas karā un abām ir ciešas saiknes ar Padomju Savienību. Pirms kara Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija par 15% lielāks nekā Somijai. Ja pieļauj, ka Latvijā būtu saglabāta saimniekošanas sistēma, kas ir līdzīga Somijas modelim, šeit arī pašlaik būtu tāds IKP uz vienu iedzīvotāju kā Somijā. (Tas ir reāli, jo pirms kara, kā jau tika atzīmēts, Latvijas tautas saimniecība bija nedaudz vairāk attīstīta nekā Somijā.)”

Vēlāk okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas locekļi un eksperti ne reizi vien atsauksies uz Šmulderu – un, pamatojoties uz viņa izteikto pieņēmumu, rēķinās „neiegūto” starpību starp abu valstu IKP 50 gadu laikā. Diemžēl šajā teorijā ir savas, mazākais, neprecizitātes, bet lielākais – tendenciozi sagrozījumi.

Fakti, par kuriem nerunā

Kad M.Šmulders rakstīja, ka „pirms kara Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija par 15% lielāks nekā Somijai”, periodā „pirms kara” viņš iekļāva datus par 1925.-1934.gadu, ņemot vērā maiņas kursus un valūtu pirktspēju dažādās valstīs. Pēc šiem datiem iznāca, ka Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju bija 221 dolārs gadā, bet Zviedrijā – 193.

Rodas jautājums – kāpēc tāds dīvains laika posms? Jo pēc 1934.gada neatkarīgajai Latvijas ekonomikai bija priekšā vēl 5,5 attīstības gadi, – vai nebūtu loģiskāk salīdzinājumam ņemt tos?

Diemžēl Šmuldera brošūrā tādu datu nav. Bet, ja arī būtu bijuši, būtu bijis jākonstatē kaut kas nepatīkams: 30.gadu otrajā pusē Somija un citas rietumvalstis savā attīstībā palielināja distanci, kādu tās bija priekšā Latvijai.

Iemesls ir vienkāršs. 1936.gadā Latvija bija spiesta krasi (par 60%) devalvēt latu, un tas uzreiz atsvieda atpakaļ tās IKP rādītājus uz vienu iedzīvotāju (pārvēršot „starptautiskajos dolāros”, kuros salīdzina valstu līmeni).

Vairākums attīstītās pasaules valstu atteicās no zelta standarta un veica devalvāciju vēl lielās depresijas karstumā, 30.gadu sākumā (periodā, kas pazīstams kā „valūtu kari”). Taču detalizētu informāciju par to jūs neatradīsiet ne Šmuldera brošūrā, ne krājumā „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” – temats par salīdzināšanu ar Somiju 30.gadu beigās tiek noklusēts.

Krājuma sadaļā „Sociālekonomiskie zaudējumi” (112.lpp.) autori – statistiķis Jānis Kalniņš un Ekonomikas ministrijas eksperte Gunta Piņķe – sīki salīdzina valstu rādītājus tajā pašā 1925.-1934.gada periodā. Tikai vienu reizi viņi rāda grafiku, kas salīdzina Latvijas un Somijas IKP periodā no 1935. Līdz 1990.gadam, taču noņem sadalījumu pa gadiem. Rezultātā lasītājam ir jāpapūlas, lai līknē ieraudzītu, ka straujā atpalikšana no Somijas sākās vēl vairākus gadus pirms Latvijas iekļaušanas PSRS.

Starp citu, Jānis Kalniņš, viens no okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas ekspertiem, vēl 2007.gadā apšaubīja Šmuldera tēzi par Latvijas un Somijas datu līdzību. Taču šī informācija tā arī palika „darba lietošanai”, un izdotajās grāmatās to noklusēja.

Kāpēc Latvija (ne)bija kā Somija

Īsu Kalniņa atskaiti par lata devalvācijas ietekmi uz Latvijas attīstību var atrast – tikai vajag ļoti pacensties – pašas komisijas darba dokumentos (apakšējā saite, 17.lpp.). Citēsim:

„Analīze parādīja, ka salīdzinājumiem ar Latviju kā bāzi nevar izmantot 1935.gadu, kad Latvijā vēl nebija nobeigta valūtas stabilizācija. Tikai lata devalvācija 1936.gada septembrī atklāja īsteno lata vērtību pret pārējo valstu valūtām. Rēķinot pēc oficiālā valūtas maiņas kursa, 1935.gadā (pirms lata devalvācijas – O.P.) Somijas tautas ienākums uz vienu iedzīvotāju bija par 4% zemāks nekā Latvijā, bet 1937.gadā (pēc lata devalvācijas – O.P.) par 64% pārsniedza Latvijas līmeni. Līdz ar to pētījuma gaitā bija nepieciešams mainīt tā sākuma periodu no 1935.gada uz 1929.gadu, jo izrādījās, ka ekonomiskās attīstības cikla vidus nav piemērots Latvijas salīdzinājumiem ar citām valstīm.

Latvijas un Somijas ekonomiskie salīdzinājumi makroekonomiskā līmenī, kas pārrēķināti vienotā valūtā, pamatojoties uz valūtu kursu attiecībām, tuvāk patiesībai ir pirms lielās depresijas, kad lielākā vai mazākā mērā vēl bija nacionālo valūtu brīva apmaiņa pret zeltu. Tāpēc varētu uzskatīt, ka tad oficiālie valūtu kursi pietiekoši precīzi atspoguļoja attiecīgo valūtu pirktspēju savstarpējās attiecības. Ekonomiskās krīzes gados šīs proporcijas tika izjauktas, un valūtu kursi vairs nevarēja kalpot par pirktspēju rādītājiem.

Pārrēķinot Somijas datus latos pēc oficiālā valūtas kursa 1929/30.g. apstākļos (pirms devalvācijas gan Latvijā, gan Somijā – O.P.), Somijas tautas ienākums uz vienu iedzīvotāju 1929/30.gadā pārsniedza Latvijas līmeni par 29%, bet 1938.gadā – jau par 78%. Rēķinot 1938.gada apstākļos (pēc valūtas kursa pēc devalvācijas abās valstīs – O.P.), Somija pārsniedza Latviju 1929/30.gadā (pirms devalvācijas gan Latvijā, gan Somijā) – O.P.) par 13%, bet 1938.gadā – par 57%.

Tādējādi Somija 30.gados sasniedza augstākus attīstības tempus nekā Latvija. Latvijas tuvošanās Somijas līmenim un pat tā pārsniegums, rēķinot faktiskajās cenās un izmantojot pārrēķiniem latos oficiālo valūtas kursu, ekonomiskās krīzes gados bija šķietami. To noteica mākslīgi uzturētais augstais lata kurss, kad citas valstis savas valūtas jau bija devalvējušas. Bet gala rezultātā devalvācija negāja secen arī Latvijai,” rezumē Kalniņš.

Un tā, Šmuldera tēze, ka „pirms kara Latvijas tautsaimniecība bija nedaudz attīstītāka kā Somijā” (un tāpēc, ja nebūtu okupācijas, mēs būtu attīstījušies kā somi), diemžēl ir mīts. Īstenībā Latvija dramatiski atpalika, un teikt, ka pirms kara mēs bijām līdzvērtīgi vai pat apsteidzām somus, nav korekti.

Taču šos J.Kalniņa aprēķinus jūs neatradīsiet grāmatās, kas veltītas zaudējumiem no Latvijas okupācijas, kuras svinīgi tika (atkārtoti) izdotas šogad, – neskatoties uz autoru paziņojumiem, ka viņu mērķis ir „taisnīga vēstures izpratne kopīgai nākotnei”. Toties tajās ir daudz atsauču uz M.Šmulderu, kurš salīdzināšanai ņēmis Latvijas datus pirms devalvācijas, bet citu valstu datus – pēc devalvācijas.

Latvija pirms kara: brīvais tirgus un – neticēsiet! – demokrātija

Otra svarīga tēze, kura ne reizi vien tiek izmantota, lai leģitimizētu salīdzinājumus ar Somiju, un kura neatbilst faktiem, ir par to, ka pirms kara mūsu ekonomikas tika būvētas uz brīvā tirgus kopējiem principiem.

Šmulderam: „Ja pieļauj, ka Latvijā būtu saglabāta saimniekošanas sistēma, kas ir līdzīga Somijas modelim, šeit arī pašlaik būtu tāds IKP uz vienu iedzīvotāju kā Somijā.”

Jānim Kalniņam un Guntai Piņķei (110.lpp.): „Tiek pieļauts, ka Latvijas attīstība būtu notikusi brīvā tirgus un demokrātijas apstākļos – tādā pašā tempā un pa tādu pašu trajektoriju kā tuvākajiem kaimiņiem, proti, Somijā, Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā.”

Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc šādas alternatīvas vēstures „bez okupācijas” ietvaros Latvija pēkšņi sāk attīstīties demokrātijas apstākļos – jo kopš 1934.gada maija valstī pastāv antikonstitucionālais K.Ulmaņa autoritārais režīms, – un līdz pašam 1940.gadam nekas neliecina ne par nestabilitāti, ne par „Vadoņa” nodomu aiziet, atdodot varu demokrātiskās republikas institūcijām.

Otrkārt, nav skaidrs, kāpēc saimniekošanas sistēma autoritārisma gados tiek dēvēta par brīvo tirgu, un vēl jo vairāk – tiek salīdzināta ar Somijas modeli (kā to dara Šmulders), – šajā gadījumā ir ieteicams noskatīties vēsturnieka Aivara Strangas videolekciju „Kārļa Ulmaņa režīma saimnieciskā politika”.

K.Ulmaņa saimniekošanu Latvijas vēsturnieki (konkrēti, A.Aizsilnieks un tas pats A.Stranga) dēvē par „valsts sociālismu, kura mērķis ir stiprināt valsts īpašumu un izspiest privātīpašumu”. Šajā periodā nevis privātais bizness, bet politika noteica, ko ražot un kam ražot, bet visrentablāko privāto biznesu, īpaši to, kurš pieder vietējiem vāciešiem un ebrejiem (taču ne tikai viņiem), pa pusei piespiedu kārtā izpirka valsts. Turklāt ar muitas tarifiem tika atbalstīta ražošana, kura „brīvā tirgus” apstākļos būtu nekonkurētspējīga.

„Mēs relatīvi reti lasām to, ko pats Ulmanis teica,” saka Stranga. „1937.gadā viņš uzrunāja Lauksaimniecības kameru – un tas ir neraksturīgi atklāts Latvijas stāvokļa novērtējums: „Ja mēs zinām un arī šodien dzirdējām, ka mūsu tautas ienākumi apaļos skaitļos (pirmskara analogs IKP uz vienu iedzīvotāju – O.P.) ir caurmērā 400-500 lati gadā, tad man jāsaka, ka tas ir ļoti maz. Tā kā laime priekš mums, ka ir vēl pāris valstis, kas vēl stāv aiz mums.” Šeit ir visumā pateikta tāda viena patiesa lieta – ka mēs bijām diezgan trūcīga valsts…”

Aizsilnieks atzīmēja, ka

„līdz 1940.gadam nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju diemžēl slīdēja uz leju, bet rūpniecībā strādājošais saražoja mazāk nekā 1930.gadā… Turklāt kapitāls aizplūda no Latvijas. Ulmaņa režīms nebija labvēlīgs kapitālam.”
Un vēl viena nianse – lai ilustrētu hipotēzi par brīvo tirgu un demokrātiju Latvijā,

A.Stranga saka: „Tas ir tāds nepatīkams gadījums, ļoti rets mūsu vēsturnieku vidū, kad jūs jūtaties sarūgtināts, izlasot kaut ko tādu, ko jūs būtu priecīgs neizlasīt arhīvā. Tas sarūgtinājums man radās, kad es ar lupas palīdzību izanalizēju Ulmaņa zīmītes Ministru kabinetam 1940.gada 23.martā sēdē, un redzēju to, ko es visumā tā kā nojautu, bet es gribēju, lai tā nebūtu bijis. Piemēram, tādas domas par ebrejiem: „slēgt veikalus, slēgt fabrikas, aizliegt importēt, aizliegt eksportēt”. Līdz pat tādam jautājumam: „vai pirmais pretebreju likums?” – viņš tā uzdod sev vēl jautājumu.”

„Valsts sociālisma” politikas rezultātā līdz 1940.gadam valsts kontrolēja apmēram 60% Latvijas rūpniecības, kas, pēc vēsturnieku domām, atviegloja vēlāko Latvijas iekļaušanu padomju saimniekošanas sistēmā.

Protams, ka šāda saimniekošana netika novērota pārējās Ziemeļeiropas valstīs.

Ja salīdzina ar autoritārismu

Protams, ka pāreja uz padomju pēc būtības plānveida ekonomikas modeli – bez konkurences, bez privātās iniciatīvas, bez pieprasījuma un piedāvājuma tirgus regulējuma – negatīvi ietekmēja izaugsmes tempus.

Cits jautājums – cik lielā mērā: tas ir, ar ko būtu pareizāk salīdzināt, būvējot gaišās pagātnes hipotētiskos scenārijus. Kā redzam, 30.gadu beigās mēs jau vairs nebijām tuvi Somijai ne pēc IKP skaitļiem uz vienu iedzīvotāju, ne pēc saimniekošanas modeļa, ne pēc sociālās iekārtas. Cita lieta – pārējie Eiropas autoritārie režīmi.

Otro pasaules karu pārdzīvojušie Eiropas autoritārie režīmi – Spānijā un Portugālē – izveidojās, tāpat kā Latvijā, 30.gadu vidū. Tie noturējās līdz 1974.-1975.gadam. Turklāt režīma būtības maiņas obligāts faktors nebija pat vadoņa nāve: ja Spānijā režīms nomainījās pēc Franko nāves, tad Portugālē autoritārie valdnieki mainījās (Antoniu Salazars, Marselu Kaetanu), bet pārvaldes pamatprincipi – nē.

Latvijas alternatīvās vēstures modeļa izveides ietvaros būtu loģiski vadīties no tā, ka Ulmaņa režīms (kā arī viņa saimniekošanas komandsistēma) arī neizgaisa pati no sevis.

Bet tad atliek ņemt vērā, ka izaugsmes tempi valstīs ar diktatūru un bez tās ir ļoti atšķirīgi.

Saskaņā ar pētījumu par politiskā režīma un ekonomikas izaugsmes savstarpējo saikni (Democracy Versus Dictatorship: The Influence of Political Regime on GDP Per Capita Growth), ja valsts izvēlas diktatūru pat uz kādu laiku, tai būs tikai trīs iespējas no 86 (apmēram 3,5%), ka 55 gadu laikā IKP pieaugums nebūs zemāks par nabadzīgo un ne tuvu ne pašai dinamiskāko pēc Eiropas mērogiem Portugāli, kura arī ir pārdzīvojusi autoritāro režīmu.

Taču šādus salīdzinājumus padomju okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisija nepiedāvā, – lasītājam tiek piedāvāts vienīgi salīdzināt Latviju ar Somiju, Austriju, Dāniju.

Vēl daži vārdi par metodoloģiju. Savās grāmatiņās padomju okupācijas radīto zaudējumu komisijas eksperti atstāj „dienesta lietošanai” nianses, kā tieši viņi ir aprēķinājuši Latvijas neiegūto IKP salīdzinājumā ar Somijas. Publikai tikai piedāvā noticēt rezultātam – 185 miljardiem eiro.

Taču kaut ko par metodoloģiju var uzzināt no darba dokumentiem – komisijas atskaitēm Ministru kabinetam par paveikto darbu. Un te (pēdējā saite lejā, 23.lpp.) kļūs skaidra vēl viena interesanta nianse.

Lai iegūtu zaudējumu summu, IKP uz vienu iedzīvotāju starpību starp abām valstīm – Latviju un Somiju, – rēķināja, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu. Visu iedzīvotāju – tostarp arī to, kuri pārcēlās uz šejieni no citām padomju republikām tieši Latvijas iekļaušanas PSRS rezultātā – migrācijas saldo Latvijā padomju periodā bija apmēram viens miljons cilvēku.

Un tas jau līdzinās anomālijai vai burvestībai – pat „neokupētās Latvijas” alternatīvo scenāriju ietvaros dīvainā kārtā materializējušies „miljons okupantu”. Visādā ziņā, balstoties uz šādu neizskaidrojamu kāzusu, oficiāli tiek veidoti zaudējumu aprēķini.

Kopsavilkums

Sausajā atlikumā mums ir: zaudējumi 185 miljardu eiro apmērā – aprēķināti atbilstoši tēzei, ka Latvija pirms kara attīstības ziņā bija kā Somija (tas neatbilst patiesībai) un abu valstu saimniekošanas modeļi bija līdzīgi (arī tas neatbilst patiesībai). Turklāt IKP Somijas līmenī šādā „alternatīvā neatkarīgā Latvijā” veidotu arī šeit pēc kara ieradušies PSRS pilsoņi – kuri, protams, nebūtu ieradušies, ja Latvija būtu palikusi neatkarīga.

No otras puses, kāpēc nepafantazēt? Vēsture taču ir alternatīva.

Pārvērtējot vadonismu Latvijā: Kārlis Ulmanis vēsturē, kultūrā un atmiņā

Vairāk lasi šeit: КОНЦЕПЦИЯ ОБЩЕСТВЕННОЙ БЕЗОПАСНОСТИ