Aktuāli

VVA: oficiāla divvalodība novestu pie latviešu valodas izstumšanas

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Ceturtdiena, 10.novembris (2011), plkst.11:03 | Ziņu aģentūra BNS

Ja Latvijā būtu otra valsts valoda, latviešu valodas pozīcijas tiktu ne tikai vājinātas, bet tā tiktu izstumta no oficiālās saziņas, uzskata Valsts valodas aģentūrā (VVA).

VVA Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola aģentūrai BNS norādīja, ka jāņem vērā krievu valodas lietotāju skaits arī ārpus Latvijas.

“Tas ne tikai vājinātu latviešu valodas pozīcijas, tā pamazām tiktu izstumta no oficiālās saziņas, jo valodām ir ekonomiska vērtība. Latviešu valodā runātāju skaits ir krietni mazāks. Krievu valodu Latvijā runā noteikts skaits iedzīvotāju, bet tai ir ļoti plašs lietotāju loks ārpus Latvijas. Tie ir loģiskie argumenti bez jebkādas politikas un etniskiem uzskatiem. Tā būtu loģiska pāreja uz vienu valodu,” uzskata speciāliste.

Vītola gan neprognozēja, cik ilgā laikā šāda izstumšana ar teorētisku scenāriju par divām valsts valodām varētu notikt, taču uzsvēra, ka nacionālās valstīs ir tikai viena valsts valoda.

Viņai grūti bija komentēt “Saskaņas centra” (SC) līdera Nila Ušakova minēto, ka jādomā, ko darīt ar krievu valodu, jo tā Latvijā ir dzimtā valoda trešdaļai iedzīvotāju. Ušakovs minēja, ka tas nozīmētu tiesības pašvaldībās iesniegumus iesniegt krievu valodā.

“Tad kāpēc tikai krievi? Ar ko atšķiras viena minoritāte no citas? Daudzums nav rādītājs. Integrācijas programmās ir skaidri pateikts, ka Latvijā integrācija notiek uz latviešu valodas bāzes. Politiskā vidē viedokļu maiņa – tas tomēr nav nopietni, jo tas ir ļoti būtisks jautājums,” sacīja Vītola.

Eksperte uzskata, ka nav pieļaujamas pat diskusijas par otru valsts valodu, jo pretējā gadījumā varam “ar vienu soli likvidēt to, ko tagad esam sasnieguši”.

“Valoda ir viens no valsts simboliem. Pasakiet Dānijā, ka viņiem nebūs valsts valoda dāņu, pasakiet Vācijā, ka viņiem valsts valoda nebūs vācu valoda, Francijā pasakiet iebraucējiem, ka viņi varētu nerunāt franču valodā,” uzskaitīja Vītola.

Jau ziņots, ka pašlaik Centrālā vēlēšanu komisija īsteno parakstu vākšanu par Satversmes grozījumu ierosināšanu, lai krievu valodai noteiktu valsts valodas statusu. Šādus grozījumus izstrādāja biedrība “Dzimtā valoda”. Par grozījumiem parakstījās arī Saeimā esošā SC līderis un Rīgas mērs Ušakovs, kas izraisīja viedokļu vētru, jo iepriekš šis politiskais spēks pilnībā norobežojās no šīs iniciatīvas.

Ušakovs parakstījies par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai

/ Andris / Komentēt

Rīga, 8.nov., LETA. Lai arī “Saskaņas centrs” (SC) vārdos neatbalsta referenduma rīkošanu par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, tā līderis, Rīgas mērs Nils Ušakovs ir parakstījies par referenduma sarīkošanu.

Politiķis masu medijiem izsūtītajā paziņojumā, kuru viņš parakstījis kā Latvijas pilsonis, savu rīcība skaidro nevis kā vēršanos pret latviešu valodu, bet gan cīņu par savu pašcieņu.

Ušakovu saniknojusi apvienības “Visu Latvijai”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) ministru rīcība, kuri valdībā nobalsoja pret līdzekļu piešķiršanu referenduma sarīkošanai. “Atbilstoši likumam, ja savākti 10 000 cilvēku paraksti, valstij ir jāturpina tālākā parakstu vākšana uz sava budžeta rēķina. Un ir vienalga, par ko cīnās referenduma iniciatori. Ministriem demokrātiskā valstī, kurā tiek cienīti visi tās pilsoņi, ir jāatbalsta līdzekļu piešķiršana. Taču tā tas nenotiek ar esošo valdību. Ministri, kuri pārstāv VL-TB/LNNK, nosauca iniciatoru mērķus par amorāliem un nobalsoja pret. (…) Ministriem nav tiesību pēc saviem ieskatiem traktēt likumu un šķirot Latvijas pilsoņus pareizajos un nepareizajos,” raksta Ušakovs.

Politiķis šādu ministru rīcību novērtējis kā spļāvienu sejā. “Runa ir par cieņas trūkumu pret lielu sabiedrības daļu. Šajās vēlēšanās SC vēlētāji apliecināja maksimālu toleranci un gatavību kompromisiem, atbalstot ideju par trīs gadu moratoriju likumdošanas iniciatīvām, kuras skar vēsturiskus un nacionālus jautājumus. Uz šādu soli SC vēlētāji bija gatavi kopēja mērķa labad – mēs visi vēlamies dzīvot vienotā sabiedrībā, kurā cilvēki ciena cits citu, neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas, kurā mēs visi kopā strādājam savas valsts labā un kuru krievvalodīgie latvijieši, gluži tāpat kā latvieši uzskata par savu Dzimteni.”

“Bet simtiem tūkstošu krievvalodīgo latvijiešu uzskata, ka pašlaik runāt par cieņu pret viņiem būtu neveselīgs optimisms. Kaut vai tāpēc, ka valdībā ietilpst partija, kuras pārstāvji uzskata viņus par nelikumīgiem kolonistiem un kuri dala Latvijas pilsoņus tikai viņiem vien saprotamās kategorijās – latvieši, krievi un latvieši, kuri balso par nepareizām partijām. Un tādēļ, ka valdības veidošanas procesā politiķu vidū ar pilnu nopietnību tika lietots arguments, ka “latviska” valdība tomēr būšot labāka,” uzskata Ušakovs.

“Es nevēlos atkārtot banālas lietas, bet, kad Latvijas ministri spļauj sejā kādai no savas valsts iedzīvotāju grupām, tad nevajag sevi mierināt ar domu, ka ne jau tev iespļāva. Rīt var nepaveikties arī tev, kad tev kā pensionāram atņems pensijas piemaksu vai kad tev kā studentam atņems tiesības uz budžeta vietu, vai kad tev kā jaunajai māmiņai atņems pēdējo pabalstu,” sabiedrību biedē politiķis.

Kā uzskata Ušakovs, lai Latvijā saglabātu un nostiprinātu latviešu valodu un latviešu kultūru, nav vajadzīgas integrācijas programmas. “Vispār nav nepieciešamas kādas īpašas programmas, īpaši, ja tās pūlas izdomāt ministri. Vienkārši ir vajadzīga cieņa pret visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Un tad absolūtais vairākums krievvalodīgo latvijiešu ar prieku būs gatavi darīt daudz, lai nostiprinātu latviešu valodas pozīcijas.”

Ušakova skatījumā, pašlaik notiekošā parakstu vākšana “tikai ļoti nosacīti” esot saistīta ar krievu valodas statusu. “Tā ir saistīta ar cieņu. Cilvēki, kuri tagad atnāk parakstīties “par” referenduma rīkošanu, parāda pašreizējiem valdošajiem politiķiem, ka viņiem ir apnikusi šī attieksme un ka viņi vēlas saglabāt savu pašcieņu. Un šeit ir nepieciešams strikti nodalīt – neviens no tiem, kuri parakstās par referendumu, neiestājas pret latviešiem un pret latviešu valodu. Cilvēki iestājas pret politiķiem, kurus valsts intereses, ieskaitot arī pašu latviešu intereses, uztrauc mazāk par visu.”

“Tieši tāpēc es aizgāju un parakstījos “par” referenduma rīkošanu. Es pats personīgi un mana partija iestājas par to, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda, un es kā pragmatisks politiķis saprotu, ka referendums nez vai var gūt panākumus. Taču man ir jābūt kopā ar simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, kuri vēlas saglabāt savas pašcieņas izjūtu,” teikts Ušakova paziņojumā.

Rungainis: “maksai” par bērnu jābūt pensijas apmērā

/ Andris / Komentēt

Financenet.lv 6. novembris 2011

Nākamā gada valsts budžetā nav skaidri iezīmēti pasākumi kā tuvāko triju gadu laikā tiks pieņemti lēmumi, lai veicinātu demogrāfiju un cilvēki varētu droši pieņemt lēmumu par bērnu laišanu pasaulē. To, runājot par nākamā gada valsts budžetu, teica Finanšu konsultāciju kompānijas “Prundetia” pārstāvis Ģirts Rungainis.

iņš uzskata, ka maksājumam par vienu bērnu vajadzētu būt vidējās pensijas apmērā. “Kad būs skaidri iezīmēts konkrēts mērķis un uz to tieksies, tad es ticu, ka izdosies kaut ko izdarīt,” sacīja Rungainis.

Runājot par pašvaldību iebildumiem, samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporciju par labu valstij, Rungainis pauda uzskatu, ka ir jāatzīst fakts, ka lauki dzīvo uz pilsētu rēķina un pirmkārt jau uz Rīgas rēķina.

“Notiek Rīgas kā vienīgā attīstības centra, kur ir pietiekami daudz cilvēku, pietiekama ideju apmaiņa starp uzņēmējiem un dažādi sinerģijas efekti, lai mūsdienīgu ekonomiku uzbūvētu, slāpēšana, izdalot līdzekļus laukiem. Es saprotu, ka arī ārpus pilsētas dzīvo cilvēki un nav iespējams un nevēlamies panākt pilnīgu urbanizāciju, ir jānotiek pārdalei, taču manā uztverē tā nav godīga, tā ir pārāk liela, ņemot vērā to iedzīvotāju skaitu, kas laukos dzīvo. Turklāt šī pārdale notiek ilgtermiņā neuzturamā veidā. Tiek izšķiesti līdzekļi pārāk lielai medicīnas un izglītības decentralizācijā. Diemžēl latviešu tauta ir izdarījusi izvēli, nelaist pasaulē bērnus un iedzīvotāju skaits turpinās samazināsies turpmākos 20 gadus vai pat ilgāk,” sacīja Rungainis.

Kur daudz aizbraukušo, nav loģiski būvēt ceļus

Viņš uzskata, ka pašvaldībām, no kurām ir aizbraucis vairums iedzīvotāju, nevar piešķirt naudu, lai tās būvē ceļus, uztur infrastruktūru. Tā vietā ir jāmeklē cits risinājums, jo nedrīkst žņaugt to vietu, kur tiek pelnīta nauda. Ir jāracionalizē tā saimniecība, kas ir ārpus pilsētām. “Ekonomikas attīstība pēdējos simtus gadu notiek pilsētās. Tas kopprodukts, ko saražo laukos ir tikai daži procenti lauksaimniecībā un daži procenti mežsaimniecībā. Mēs nevaram nodrošināt tik daudz slimnīcu un skolu. Nevar naudu tērēt, lai uzturētu vidi, kur nav cilvēku. To nedara arī daudzas bagātās Eiropas valstis – Šveice, Austrija, Vācija. Ja cilvēki izvēlas dzīvot nomalē, tad viņiem ir jārēķinās, ka viņiem slimnīca un skola būs noteiktā attālumā un ceļi nebūs remontēti,” stāstīja finanšu eksperts.

Rungainis domā, ka nevajadzētu naudu izšķiest reģionālajai politikai, bet gan veicināt bērnu dzimstību. Nedrīkstētu uzturēt pagastus ar dažiem simtiem vai tūkstošiem iedzīvotāju. Ir jāveido tādas administratīvās vienības, kur iedzīvotāju skaits sāktos vismaz no 40 000 un vairāk.

Jācer, ka ēnu ekonomika mazināsies

Runājot par valdības ieceri no nodokļu iekasēšanas uzlabošanas un ēnu ekonomikas mazināšanas nākamgad papildus budžetā plānots iegūt 26 miljonus latu, Rungainis norādīja, ka tas ir reāls un piezemēts mērķis un valsts budžetā varētu iegūt vēl vairāk no ēnu ekonomikas. Viņš norādīja, ka valdībai ir skaidri jāieskicē, kad darbaspēka nodokļi sāks samazināties. Lai to sasniegtu ir svarīgi organizēt gan publiskās kampaņas, gan arī pilnveidojot iekasēšanas sistēmu.

Arī gadījumā, ja valstij neizdosies iekasēt 7,3 miljonus latu no fotoradaru darbības, jo cilvēki kļūs apzinīgāki un nepārkāps braukšanas ātrumu, Rungainis saskata ekonomiskos ieguvumus, proti, vajadzēs mazāk tērēt līdzekļus medicīnas pakalpojumiem, ieekonomēsies degviela, samazināsies oglekļa dioksīda (CO2) izmešu daudzums.

Fotoradarus ieviest vajadzēja valstij

Rungainis uzskata, ka valsts nav rīkojusies pareizi, fotoradaru ieviešanā piesaistot privātuzņēmējus, jo valsts ar šiem jautājumiem varēja tikt galā pati. Viņš uzskata, ka svarīgi būs tas, cik liels būs noteikts ātruma pārsniegums par kuru cilvēki saņems rēķinus. “Jau tagad cilvēki ir ievērojami mainījuši savus braukšanas ieradumus un cenšas nenonākt konfliktsituācijās,” piebilda eksperts.

Kā ziņots, valdība 4.novembra slēgtajā sēdē vienojusies par pirmajiem valsts budžeta konsolidācijas pasākumiem.

No nodokļu iekasēšanas uzlabošanas un ēnu ekonomikas mazināšanas nākamgad papildus budžetā plānots iegūt 26 miljonus latu, no Latvijas emisiju kvotu pārdošanas – 25 miljonus latu, bet no nekustamā īpašuma nodokļa bāzes palielināšanas, paredzot iespēju pašvaldībām iekasēt nodokli par palīgēkām, plānots iegūt 0,5 miljonus latu.

Ar pašvaldībām vēl notiks diskusijas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadalījuma proporciju 2012.gadam un tā maiņu. Patlaban pašvaldības saņem 82% no nodokļa ieņēmumiem, bet valdības pozīcija būs šo proporciju samazināt. Rīt, 7.novembrī, ar Latvijas Pašvaldību savienības domi plānotas valdības sarunas, pēc kurām arī varētu būt skaidrs, cik lielu nodokļa daļu pašvaldības saņems nākamgad.

Pašvaldības vēlas saņemt 84%, bet valdības pozīcija varētu būt par 82%, 81%, vai 80% no nodokļu ieņēmumiem.

Ieņēmumos no fotoradaru darbības valdība nākamgad plāno iegūt 7,3 miljonus latu, bet ar to darbību saistītie izdevumi varētu sasniegt 3,9 miljonus latu.

Finanšu ministrs Andris Vilks (V) atkārtoti uzsvēra, ka budžeta konsolidācija netiks veikta uz nodokļu izmaiņu rēķina, tāpēc budžets neradīs “lielu šoku sabiedrībai”. “Galveno daļu konsolidācijai veidos izdevumu daļa, bet ieņēmumu daļā ieviesīsim reverso PVN kārtību, azartspēļu jomā gribam uzlabojumu un vēl efektīvāku kopējo nodokļu iekasēšanu,” diskusijas valdībā rezumēja ministrs.

Konsolidācijas apjoms šogad esot krietni mazāks nekā iepriekšējos gadus, jo būtiski uzlabojusies situācija ekonomikā un nav pamata domāt, ka tai nākamgad varētu būt negatīvs scenārijs, lai gan valdība jau ir ņēmusi par pamatu ļoti piesardzīgas prognozes.

Ilmārs Mežs: Latvijā cilvēki galvenokārt iebrauc ar mērķi strādāt un apvienot ģimenes

/ Andris / Komentēt
Delfi.lv  02. novembris 2011

Latvijā cilvēki galvenokārt iebrauc, lai strādātu un atkalapvienotu ģimenes, trešdien seminārā “Leģendas un īstenība par migrāciju” stāstīja Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.

Ja 2005.gadā vairāk nekā 40% iebraucēju to darīja, lai atkalapvienotu ģimenes, tad 2010.gadā ar šādu mērķi ieradās aptuveni 27% no iebraucējiem. Pagājušajā gadā 40% no iebraucējiem šeit ieradās, lai strādātu, un Mežs prognozē, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai Latvijā, šis skaits turpinās palielināties.

Salīdzinoši neliels ir to iebraucēju skaits, kas te ierodas pie vecākiem vai privātu iemeslu, vai studiju dēļ, kā arī, reliģisku motīvi vadīti.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad kā patvēruma meklētāji Latvijā ieradās vien daži desmiti cilvēku, šogad viņu skaits, iespējams, sasniegs 300.

Eiropas Savienībā (ES) katru gadu iebrauc un paliek uz dzīvi 3-4 miljoni imigrantu. Visvairāk imigrantu iebrauc Spānijā – 500 000, Lielbritānijā – 300 000, Itālijā – 280 000, kā arī Vācijā. Samērā daudz iebraucēju ir Skandināvijā, Šveicē, Austrijā, Beļģijā un Holandē. Negatīvs migrācijas saldo ir tikai Baltijas valstīm, Polijai, Rumānijai un Bulgārijai, kas ir trūcīgākās no ES dalībvalstīm.

Runājot par to, kuru tautību cilvēki kurās valstīs biežāk iebrauc, Mežs stāstīja, ka Krievijas pilsoņu ir vairāk starp Latvijas, Igaunijas un Somijas imigrantiem, ukraiņu – starp Polijas, Slovēnijas, Čehijas un Ungārijas imigrantiem, baltkrievi izvēlas doties uz Lietuvu, turku ir vairāk starp Vācijas, Austrijas un Bulgārijas imigrantiem, Ziemeļāfrikas iedzīvotāji dominē Francijā, Spānijā, Itālijā, Maltā, Beļģijā un Nīderlandē, albāņi – Grieķijā, indieši – Lielbritānijā, brazīlieši – Portugālē.

Mežs uzsvēra, ka bažas par imigrantu ieplūšanu paustas ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā un ir grūti atrast kādu valsti, kur šī problēma nepastāv.

Rietumanglijas universitātes žurnālistikas profesors Maiks Džempsons, kurš pievērsies migrācijas un migrantu atspoguļojumam plašsaziņas līdzekļos, runājot par Lielbritānijas laikrakstu publikācijām, norādīja, ka mediji par migrantiem galvenokārt runā kā par draudu vietējai sabiedrībai – atņem darbu britu jauniešiem, no Austrumeiropas iebraukušo medmāsu nepietiekamās valodas zināšanas apdraud pacientu dzīvību, migranti ir drauds sabiedrības drošībai. Turklāt negatīvās publikācijas par imigrantiem ir izteiktākas priekšvēlēšanu periodā, savukārt pēc vēlēšanām materiāli par migrantiem jau ir daudz pozitīvāki.

Profesors aicināja žurnālistus, veidojot materiālus par migrantiem, ļoti rūpīgi pārbaudīt faktus un skaitļus, lietot pareizu terminoloģiju, nepaļauties uz stereotipiem, pievienot atsauces pie saviem citātiem, kā arī akcentēt pozitīvo, nevis reaģēt tikai uz dažādiem krimināliem faktiem, kas saistīti ar migrantiem.

Osis: Latvijas izglītības sistēma sagatavo kalpus

/ Andris / Komentēt
NRA.LV  Trešdiena, 2.novembris (2011), plkst.18:52 | Ziņu aģentūra BNS

Latvijas izglītības sistēma sagatavo kalpus un nemotivē radīt pašiem darbavietas, intervijā biznesa informācijas portālam “Baltic Business Service” atzina ekonomists Uldis Osis.

“Mūsu izglītības sistēma joprojām pārsvarā sagatavo kalpus. Kāpēc cilvēki brauc prom? Brauc strādāt pie saimniekiem. Taču viņi jau varētu būt uzņēmēji un saimnieki arī savā valstī. Tātad kaut kā pietrūkst gan audzināšanā, gan sabiedrības apziņā. Mums ir jāgatavo cilvēki ar iniciatīvu, radoši domājoši. Tomēr pie mums joprojām pārsvarā meklē darbu, nevis rada darbavietas,” teica Osis.

Viņš uzsvēra, ka tā ir sabiedrības un domāšanas problēma. “Tādēļ es dažkārt nemaz neesmu tik priecīgs par investīcijām – tās rada darbavietas un pieņem izpildītājus, bet nemotivē rīkoties pašiem, jo tas rada papildu konkurenci. Arī bankas, kuras pārsvarā pieder ārvalstu bankām, priekšroku ļoti bieži dod tiem projektiem, aiz kuriem stāv viņu mātesbankas valsts uzņēmēji. Tas ir novērojums no manas prakses,” pastāstīja ekonomists.

Osis uzsvēra, ka izglītības sistēmas reformām ir jāpievērš uzmanība. “Valdībā vajadzētu skatīties ne tikai uz izglītības finansējumu, bet jau daudz plašākā kontekstā – ko mēs mācām, kādēļ mēs mācām un kā mēs mācām. Izglītības sistēmā daudz kas ir pārņemts no Rietumiem, bet ļoti daudz kas velkas līdzi no padomju laikiem. Tostarp ļoti daudz tiek dzītas iekšā teorijas un informācija, bet ļoti pietrūkst praktiskās zināšanas kā to pielietot un kur vispār tas dzīvē ir nepieciešams. Arī profesionāli tehniskā izglītība joprojām nav modē. Teorija, protams, arī ir nepieciešama, bet daudz lielāks uzsvars izglītībā būtu jāliek uz praktiskām zināšanām, ko un kā darīt, lai jaunieši daudz labāk būtu sagatavoti darba tirgum,” klāstīja ekonomists.

Ja valstij vajag bērnus, nav laika gaidīt

/ Andris / Komentēt
NRA.LV Trešdiena, 2.novembris (2011), plkst.07:15 | Inga Paparde

Jo vairāk mūsu ģimenē ir bērnu, jo mazāku atbalstu no valsts mēs saņemam, bet arvien lielāki ir mūsu izdevumi, Neatkarīgajai atzīst trīs bērnu māmiņa Jūlija, kura otrdien ar jaunāko bērnu piedalījās māmiņu akcijā iepretī Ministru kabinetam.

Jaunā māmiņa uzsver: kad piedzima otrais bērniņš, valsts atbalsts bija lielāks, tagad – ar trešo bērniņu divas reizes mazāks. Samazinājies gan vecāku pabalsts, gan vairāk nav piemaksas par bērna piedzimšanu. «Ja valsts vēlas, lai dzimtu mazuļi – un vairākkārt politiķu diskusijās esmu dzirdējusi, ka svarīgi ir laist pasaulē trešo un ceturto bērnu, – kāpēc nekas netiek darīts, lai atbalstītu ģimenes ar bērniem?» jautā Jūlija.

Valdība lēmumus par atbalstu ģimenēm vēl nepieņem, pamatojoties uz viedokli, ka nepieciešams veikt reformas, šis process tiek vilkts garumā, tā situāciju Neatkarīgajai vērtē Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka. Ja vecāku pabalsts jeb tā sauktā māmiņalga tika reformēts jau 2008. gadā, jau tad vajadzēja ķerties pie nopietnas ģimenes politikas izstrādes. «Taču mēs tagad dzirdam, ka reformas varētu veikt tikai vēl pēc gada. Bērni dzimst tagad, atbalsts vajadzīgs tagad, nav mums daudz laika, ja vēlamies, lai dzimstības rādītāji vairāk nesamazinātos,» saka S. Salaka. Viņa apelē pie valdības godaprāta, ka attiecībā uz ģimenēm ar bērniem nekādus samazinājumus nedrīkst vērst. Bērnu mums ir tik maz, ka jāsargā un jālolo ikviens. Māmiņu klubs uzskata: lai valdības galvenā prioritāte – demogrāfijas jautājumu risināšana – nebūtu tikai formāla, jau nākamgad vajadzētu veikt izmaiņas. Viena no piketētāju prasībām ir ieviest progresīvu ienākuma nodokli strādājošām ģimenēm ar bērniem – jo vairāk bērnu, jo mazāki nodokļi jāmaksā. Trīs bērnu māmiņa Jūlija piebilst: svarīgi būtu atbalstīt arī ģimenes, kurās dzimst ne tikai viens, bet vairāki bērni, lai tās sajustu zināmu novērtējumu no valsts. Runājoties ar jaunajām un topošajām māmiņām, jāsecina, ka, zinot situāciju valstī, neviena ģimene neprasa palielināt pabalstus, jo lēmums par bērna laišanu pasaulē nav bijis saistīts ar pabalstiem, tomēr lūdz nesamazināt to, kas ir pašlaik. Kā zināms, Māmiņu klubs iestājas pret vecāku pabalstu ierobežošanu un liegumu saņemt šo pabalstu strādājošiem vecākiem.

Labklājības ministre Ilze Viņķele norādīja, ka lūgs valdībai uzdot nozares ministrijai līdz 1. aprīlim izstrādāt ģimenes valsts pabalsta reformas plānu, ko varētu īstenot 2013. gadā. «Es nevēlētos abstraktu koncepciju, bet reālu piedāvājumu,» sacīja ministre. Zinot visa iepriekšējā gada peripetijas ap šo pabalstu (izstrādātas vairākas koncepcijas, neviena netika pieņemta), I. Viņķele dara zināmu savu viedokli: ģimenes valsts politikai jābūt orientētai uz ekonomiski aktīvām ģimenēm, un tur ir divi iespējamie stimuli: paaugstināt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu par apgādājamiem vai šo nodokli sasaistīt ar bērnu skaitu ģimenēs, proti, kam vairāk bērnu, tas mazāk maksātu nodokļos. Uz Neatkarīgās jautājumu, vai kādas izmaiņas sagaida ģimenes ar bērniem nākamgad, ministre atzina, ka nekādi samazinājumi netiek plānoti. «Es pieturēšos pie demogrāfijas padomes vasarā lemtā, ka ģimenes pabalsts nav samazināms,» teic ministre. Tomēr tie pabalstu ierobežojumi, kuri ir pašlaik spēkā, vēl paliks līdz pat 2014. gada beigām.

Māmiņas piketā arī aicināja valdību parūpēties, lai bezmaksas aprūpe bērniem patiešām būtu bez maksas, jo pašlaik, ja ģimene vēlas saņemt valsts palīdzību, jāgaida rindā mēneši vai pat pusgads. Ja ģimenēm ir nauda, palīdzību ir iespējams saņemt par maksu praktiski uzreiz.

Daina Kājiņa: Pēdējais brīdis sakārtot pirmsskolas izglītības iestāžu finansēšanas sistēmu

/ Andris / Komentēt
Delfi.lv 28. oktobris 2011. Daina Kājiņa, biedrības „Latvijas privāto pirmsskolu biedrība” valdes priekšsēdētāja
Vēl salīdzinoši nesen, 1.jūlijā, esošie un topošie vecāki uzgavilēja Saeimai, par tās pieņemtajiem grozījumiem “Vispārējā izglītības likuma” 21.pantā, kas noteica, citēju: “vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma”. Reāli izmaiņas likumdošanā nozīmēja to, ka ir nepieciešams izveidot visiem saprotamu un caurspīdīgu kārtību pašvaldību pirmsskolas izglītības iestāžu rindām, un pašvaldības atvēlētajam finansējumam jāseko bērnam arī tad, ja viņš apmeklē privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Tādējādi likumdevējs bija iecerējis risināt rindu problēmu caur vienlīdzīgu attieksmi pret bērnudārziem (pašvaldības un privātajiem), caur nepieciešamību pašvaldībām, kurām ir rindu problēmas, ieviest “nauda seko bērnam” principu, lai padarītu vecākiem finansiāli pieejamākus privātos bērnudārzus.

Vienu brīdi pat šķita, ka tauta beidzot ir sadzirdēta, ir panākts reāls, nevis runu, bet šoreiz arī darbu līmenī, risinājums, kas nu vien ir jāīsteno dzīvē. Mammas un tēti burtiski lēkāja aiz priekiem sociālajos tīklos, nebeidzot slavēt pieņemto lēmumu. Bet še tev! 17.augustā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojumu – ka pašvaldībām no pusotra gada vecuma ir jānodrošina tikai iespēja pieteikties uz rindu pašvaldības bērnudārzā, kas ir klajā pretrunā ar iepriekš pausto un padara minētos likuma grozījumus bezjēdzīgus.

Šis skaidrojums bija absolūti šokējošs, un visticamāk IZM, sajūtot spiedienu no pašvaldībām par nespēju šo prasību izpildīt, nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojuma versiju. Savukārt, kā noskaidroja vecāku iniciatīvas grupa “Nauda seko bērnam”, tad atšķirīgā likuma normas traktējumā vainojama nepilnvērtīgā komunikācija starp IZM darbiniekiem jeb ministrijas juristu neprecīzais skaidrojums saviem speciālistiem.

Interesanti, kāpēc IZM nevarētu rīkoties atbilstoši labas pārvaldības principam un, ja ne publiski atzīt savu kļūdu, tad vismaz korekti to izlabot. Galu galā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, vērtējot IZM grozījumu interpretāciju, atzinusi, ka ministrijas izpratne par grozījumiem ir sašaurināts un nepamatots likumdevēja gribas iztulkojums. Bet nē – IZM spītīgi turas pie sava, neskatoties uz to, ka šis nav kādas noteiktas interešu grupas jautājums, bet gan – dzimstības veicināšanas un kopējās demogrāfijas situācijas valstī uzlabošanas jautājums.

Kā zināms, ceturtajai daļai pirmsskolas vecuma bērnu Latvijā nav iespējams apmeklēt pašvaldības bērnu dārzus, lai gan vecāki maksā nodokļus tāpat kā to bērnu vecāki, kuri apmeklē bērnudārzus. Tieši tāpēc ir nepieciešama taisnīgāka un efektīvāka bērnudārzu vietu sadale un pārvaldība, kas raidītu pozitīvus signālus topošajiem vecākiem. Jaunie grozījumi bija pirmie pareizi soļi šīs problēmas risināšanā, bet atkal – nezināmu iemeslu dēļ, viss ir apstājies.

Finansēšanas sistēmas problēmas nav vērojamas tikai pirmsskolas izglītības jomā, – līdzīga situācija ir redzama arī vispārizglītojošo skolu finansēšanas modelī, kur no valsts budžeta atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības. Taču, ņemot vērā, ka pašvaldībās turības līmenis ir ļoti atšķirīgs, arī finansējums, ko lokālā vara iegulda izglītības attīstībā ir atšķirīgs. Tā rezultātā pašlaik izglītības iestādes ir ļoti dažādas tieši materiāltehniskās bāzes nodrošinājuma ziņā.

Atgriežoties pie pirmsskolu jautājuma, ir būtiski panākt, lai pašvaldības finansējums tiktu sadalīts visiem pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem vienlīdzīgi jeb atbilstoši izmaiņām Vispārējās izglītības likumā. Piemēram, Rīgas pašvaldībā tas nozīmētu to, ka pašreizējie Rīgas domes noteikumi (nr.123 “Kārtība, kādā Rīgas pilsētas pašvaldība īsteno pirmsskolas izglītības nodrošināšanas funkciju”), kas paredz atšķirīga apmēra pašvaldības finansiālo atbalstu bērnudārzu audzēkņiem, iespējami ātrāk ir jāpielāgo atbilstoši Vispārējā izglītības likuma normām.

Svarīgi ir arī atzīmēt, ka pirmsskolas izglītības finansējumam jābūt pieejamam neatkarīgi no pirmsskolas izglītības dibinātāja – pašvaldības vai privātā sektora, tādā veidā mazinot pašvaldību monopoltiesības uz pirmsskolas pakalpojuma nodrošināšanu.

Latvijā jau par klasiku ir kļuvusi tendence, ka katra institūcija darbojas diez gan autonomi, nereti ignorējot starpnozaru un starpinstitūciju sadarbības principu, tādā veidā skatot lietas ļoti sašaurināti, gluži kā apgūstot mācību vielu kādā konkrētā priekšmetā skolā. Taču sekmīga valsts pārvalde nevar tikt īstenota bez diskusijas un lēmumu saskaņošanas starp vairākām pusēm, kā arī bez kļūdu atzīšanas vai labošanas. Šajā sakarā runa ir par cilvēkkapitālu, kas Latvijā jau iet straujā mazumā, tāpēc ignorēt tik vitālus jautājumus kā izglītības sistēmas finansēšana, būtu liels solis atpakaļ valsts attīstībā, varbūt pat solis uz priekšu nebūtībā. Tāpēc aicinājums jaunajai valdībai, īpaši Izglītības un zinātnes ministram, kā arī pašvaldībām neatstāt novārtā pirmsskolas izglītības finansēšanas jautājumus, un beidzot ieviest skaidrību, ar ko vecāki pārskatāmā nākotnē var un ar ko nevar rēķināties.