Tag Archives: Tīnūži

Strēlnieku cīņas Mazās Juglas krastos 1917. gadā

5 Apr

Kauja, kura varēja nenotikt

Pieminot strēlnieku cīņas Mazās Juglas krastos 1917. gadā

 Jānis Hartmanis, pulkvedis

 Latvijas Kara Muzeja publikācijas

Dienu un nakti,

Pie Juglas,

Traki un melni

Kā čugunā lieti,

Cieti

Jūs

Vācu lepnumam gvardiem

Un viņu pārspēkam

Stāvējāt pretī.

Un, ko vairs neņēma lodes,

Nobeidza mieti.

(A. Čaks „Mūžības skartie”)

         Pirmajā pasaules karā 1917. gada 1. un 2. septembra cīņas Rīgas frontē pie Mazās Juglas ieņem ļoti nozīmīgu vietu mūsu vēsturē, jo tā ir pēdējā un otra lielākā latviešu strēlnieku kauja. Pēc Smārdes kampaņas 1916. gada augustā un lielajiem zaudējumiem Tīreļpurvā 1916. gada Ziemassvētkos un 1917. gada janvārī, strēlniekiem radās iespēja atriebt savus kritušos biedrus. Cīņas notika plašā, 14 km garā frontē ar epicentru Ikšķiles novada teritorijā. Mūsu 6000 karavīri tikai ar dažiem lielgabaliem stājās pretim tikko Daugavu forsējušajai Vācijas armijai (vairāk nekā 60 000 cīnītāju ar ļoti spēcīgu artilērijas atbalstu). Krievijas armijas otrajā aizsardzības līnijā Mazās Juglas upes labajā krastā latviešu karavīri pret skaitlisko un tehnisko ienaidnieka pārspēku (vācieši plaši izmantoja arī aviāciju, ugunsmetējus un ar indi pildītas lielgabalu granātas) varonīgi aizstāvējās visu 2. septembri. Strēlniekus vadīja 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris Ansis Lielgalvis, viņa štāba priekšnieks Aleksandrs Zahariadze un pulku komandieri Jukums Vācietis, Andrejs Krustiņš, Gustavs Mangulis un Pēteris Avens.

         Tā laika cilvēku noskaņojumu un notikumu uztveri savās atmiņās apraksta latviešu gleznotājs Kārlis Baltgailis, tobrīd 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka jātnieku–izlūku komandas strēlnieks:

         1. septembra agrā rītā mūs uzmodināja nikna un nepārtraukta artilērijas viesuļuguns dunoņa Daugavas pusē. Nebija šaubu – tur sākusies kauja. Steidzīgi seglojam zirgus un dodamies uz Ropažu muižu. Pie atsevišķām lauku mājām pulcējas strēlnieki. Satraukums. Štābā no armijas vadības pienākusi ziņa, ka vācieši mēģinājuši forsēt Daugavu, bet atsisti. Šai ziņai tomēr nevar ticēt. Laiks iet, un dobjā dunoņa pamalē nemazinās. Uz ceļiem parādījušies bēgļi, kuri stāsta, ka vācieši jau esot Daugavai šinī pusē. Nāk ievainotie karavīri un bēgoši krievu zaldāti bez ieročiem un daži pat bez cepures. Mums rīkojums – aizturēt dezertierus un griezt atpakaļ. Veltīgas pūles. Pa katru stundu bēgošo skaits vairojas, tāpat ievainoto un no gāzes saindēto.

         Strēlniekos uztraukums – kamdēļ mūs nesūta uz fronti, jo tur vārās kā raganu katlā. Ievainotie stāsta, ka pēc ārkārtīgi niknas apšaudes, arī ar gāzu lādiņiem, vācieši pārcēlušies pāri Daugavai un piespieduši krievu karaspēku atkāpties. Bet armijas štābs vēl arvien ziņo par vācu uzbrukumu sekmīgu atvairīšanu.

         Nav vairāk ko gaidīt. Uz ceļa pulcējas Zemgaliešu rotas. Piebrauc munīcijas divriči. Strēlnieki steidzīgi ņem no tiem patronas un rokas granātas. Neparasts skats no Ikšķiles puses – nāk izklaidus krievu sakautās armijas cīnītāji, brauc armijas vezumos saklupuši karavīri. Visi steidzas tikai projām, bet šeit stingrās rindās stājas strēlnieki un gaida pavēli, lai dotos uz priekšu. Pie kroga gala sastājušās dažas bēgļu sievas, skatās nopietni un skumji uz mums – latviešu karavīriem, kāda jauna meitene saplūkusi dāliju ziedus, pienāk un sāk tos izdalīt tuvāk esošajiem strēlniekiem.

         Uzbrukumam Rīgas frontē vācu ģenerāļi sāka gatavoties jau 1916. gada decembrī. Tika nolemts forsēt Daugavu pie Ikšķiles un strauji doties ziemeļu, kā arī ziemeļrietumu virzienā. Tādējādi būtu panākti divi pamatmērķi: gūstā kristu Krievijas 12. armija un tiktu ieņemta Rīga. Frontes līnija iztaisnotos, un vairākas divīzijas varētu sūtīt uz Franciju, kur izšķīrās kara liktenis.[1]

         Kā mēs redzam pēc notikumu tālākās gaitas, vācieši sekmīgi realizēja gan tikai savu otro ieceri. Lai labāk izprastu 1917. gada 1. un 2. septembra cīņu norisi, īsumā jāieskicē situācija abās karojošajās pusēs. Rīgas fronti jau trešo gadu aizstāvēja Krievijas 12. armija (pozīcijas: Braņķuciems pie Slokas – Tīreļpurvs – Olaine – Bērzmente – Ogre –Daugavas labais krasts – Aizkraukles muiža). Vasaras laikā, ar nolūku saīsināt fronti, krievu vienības bez kaujas atstāja Rīgas jūras līča piekrastē Klapkalnciema rajonu un Nāves salas placdarmu iepretim Ikšķilei. Protams, ka tas negatīvi ietekmēja kopējo situāciju. Tomēr ļaunākais bija karaspēka zemās kaujas spējas un, ar retiem izņēmumiem, nevēlēšanās cīnīties. Jau pirms diviem gadiem Lielbritānijas militārais atašejs Krievijā ģenerālis Nokss sarunā ar krievu kareivi noskaidroja lielākās daļas impērijas armijas karavīru nostāju attiecībā pret turpmāko kara gaitu: „Mēs atkāpsimies līdz Urāliem, sekotāju armijā paliks viens vācietis un viens austrietis. Austrieti, kā parasti, mēs sagūstīsim, bet vācieti – nogalināsim.”[2] Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas situācija vēl vairāk pasliktinājās – krievu ģenerāļu vērtējumā karaspēks pārvērtās par tautas miliciju. Tam ir jāpiekrīt, jo virsniekiem ar Krievijas pagaidu valdības rīkojumiem bija atņemta reālā vara. 12. armijas vienībās noteicēji atradās kareivju komitejās, kuras savukārt vadīja lielinieki vai arī to atbalstītāji. Kopā Rīgas frontes kaujas sastāvs uz šo brīdi – 192 000 karavīru, 1102 lielgabalu un 1900 ložmetēju, tajā skaitā: latviešu strēlnieku astoņos pulkos – 18 500 karavīru un 102 ložmetēji.[3] Lielinieku aģitācija visvairāk bija skārusi 2. latviešu strēlnieku brigādes četrus pulkus, kuri atradās armijas rezervē Lielkangaru – Ropažu tuvumā. 1. latviešu strēlnieku brigādes vienības stāvēja Olaines pozīcijās pie Rīgas – Jelgavas šosejas.[4] Kerenska valdības laikā latviešu pilsoniskās sabiedrības līderi darbu ar latviešu strēlniekiem atstāja novārtā. Tika risinātas citas problēmas – Latvijas autonomija, bēgļu jautājums, Latgales nākotne, skolotāju kongress, agrārā reforma u. c. Lielie zaudējumi iepriekšējās kaujās, sliktā pārtika, daudzsološie lielinieku solījumi: nost karu, zemi zemniekiem, tautu pašnoteikšanās, maizi darbaļaudīm, kā arī vācu labi organizētā brāļošanās noveda pie tā, ka no 1917. gada maija latviešu vienības nostājās zem sarkanajiem karogiem. Jāņem vērā, ka daudziem strēlniekiem bija labā atmiņā 1905.–1906. gada notikumi. Tomēr salīdzinājumā ar krievu pulkiem latviešu strēlnieku vienībās kaujas gars, īpaši aizsardzības cīņām, vēl turējās līmenī. Viņi tomēr atradās savā Tēvzemē, daudziem agrākajās kaujās bija krituši draugi un radinieki. Īpaši jau neviens uz vāciešu žēlsirdību un līdzjūtību necerēja.

         Savukārt ķeizara Vilhelma II karavīri strikti pildīja savu virsnieku pavēles. Vācijā valdīja vecā un stingrā prūšu kārtība. Revolūcija un pārmaiņas sākās pēc gada un pāris mēnešiem. Vāciešiem uzvara pie Rīgas bija ļoti nepieciešama, jo pie Ikšķiles viņi gribēja praktiski pārbaudīt jaunas karošanas metodes – pēc vairāku stundu ļoti koncentrētas un kombinētas artilērijas uguns nevis pa konkrētiem objektiem, bet pa 500 x 400 m lieliem taisnstūriem seko tūlītējs kājnieku uzbrukums.[5] Lielgabalu piešaude iepriekš netika veikta, šādi efektīvi tika nodrošināts pārsteiguma efekts. Uzbrucēju vienības iepriekš bija karojušas citās frontēs, tās Latvijā ieradās tikai dažas dienas pirms operācijas sākuma. Šiem karotājiem jēdzieni par brāļošanos neko neizteica. Izmantojot šo artilērijas koncentrētās uguns metodi, 1918. gadā Vācijas armija cerēja Rietumu frontē sagraut angļu un franču karaspēku. Bez tam, gūstot uzvaru pār Krievijas 12. armiju un ieņemot Rīgu, Vilhelms II plānoja turpināt Krievijas valsts tālāku iznīcināšanu un savu vienību pārsviešanu uz Francijas kaujas laukiem.

            Ko pretinieki viens par otru zināja? Šajā ziņā situācija izveidojās ļoti interesanta – Krievijas 12. armijas vadībai ziņas par gaidāmo vācu ofensīvu bija pietiekamas un apjomīgas. Jau divas nedēļas pirms upes forsēšanas izlūklidmašīnas ziņoja par lieliem pretinieka karaspēka grupējumiem Daugavas kreisā krasta mežos, kuri tiek regulāri papildināti.[6] Apmēram sešas stundas pirms vācu operācijas sākuma krievu ierakumos ieradās pārbēdzējs, elzasietis Pauls Viters, kurš informēja par plānoto Daugavas šķērsošanu.[7] Šī ziņa ļoti palīdzēja ātri sagatavot prettriecienam rezervē esošo 130. Hersonas kājnieku pulku. Diemžēl 2. latviešu strēlnieku brigādi uzbrukumam nesagatavoja, arī šīs svarīgās ziņas latviešu karavīri nezināja. Kopumā vērtējot, krievu karaspēka vadība iegūto izlūkinformāciju izmantoja nepietiekami, jo armija divvaldības laikā bija pārvērtusies par tautas miliciju.

            Savukārt vācu ģenerāļiem par Krievijas 12. armijas vienībām nebija noteiktu ziņu. Par sevišķi bīstamiem tika uzskatīti sibīrieši. Latviešu strēlnieki pēc smagajiem zaudējumiem iepriekšējās cīņās savas kaujas spējas pilnībā nebija atguvuši, 2. latviešu strēlnieku brigādē dominēja lielinieciskās zaldātu komitejas. Dažas krievu vienības labprāt brāļojās un ieturēja pamieru, taču pēc to nomaiņas jebkura kustība vācu pusē tika apšaudīta.[8]

         Vācu armijas 1. septembra uzbrukuma mērķa sasniegšanā svarīgākais bija laika faktors. Pamatjautājums bija ļoti vienkāršs – kurš pirmais ieņems krievu iepriekšizbūvētās aizsardzības pozīcijas Mazās Juglas krastos apmēram 7–8 kilometru attālumā uz ziemeļiem no Daugavas.

         Pēc uzvaras trīs stundu ilgajā artilērijas kaujā sestdienas rītā, 1. septembrī pie Ikšķiles vācieši uzsāka trīs koka pontonu tiltu būvi. Šeit bija koncentrēta 1/10 daļa visas vācu armijas artilērijas – 1159 lielgabali, mīnmetēji, bumbmetēji, izšaujot 560 000 granātas, nomāca 66 krievu lielgabalus un piespieda atkāpties Daugavas labā krastā novietotos kājniekus. Jau pulksten desmitos no rīta pēc upes forsēšanas priekšējo vienību izlūki pārgāja Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju.[9] Tomēr tālāk uzbrucēju (grupējuma karavīru kopējais skaits pārsniedza 100 000) virzība uz priekšu notika lēni, rezultātā tik ļoti kārotās Mazās Juglas upes labo krastu pie „Vilīškalniem” pirmie ap pulksten četriem pēcpusdienā sasniedza 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka pamatspēki, kuri īsā cīņā iztrieca no ierakumiem nelielās vācu vienības.[10] Uzbrucējiem ātrās un pārliecinošās uzvaras vietā nākamajā dienā nācās iesaistīties ilgā un asiņainā kaujā.

            Rodas jautājums, kāpēc vācu vienības 1. septembrī līdz otrajai krievu aizsardzības līnijai pie Mazās Juglas upes uz priekšu virzījās pārāk lēni. Iemesli ir vairāki.

  • Vācu ģenerāļi operācijas plāna izstrādē neievēroja vienu no uzbrukuma pamatprincipiem – spēka koncentrācija galvenajā virzienā. Tā rezultātā trīs divīzijas pēc Daugavas forsēšanas pagriezās pa kreisi un devās tieši uz Rīgu. Kopumā tā bija apmēram trešdaļa no visa uzbrucēja karaspēka. Šīs divīzijas sprosta pozīcijā pie Stopiņiem jau gaidīja 110. krievu kājnieku divīzija, un šeit sākās ilgstoša kauja.[11]
  • Vācu armijas labi atstrādātais mehānisms sāka buksēt: trīs pirmo divīziju karaspēks (apmēram 30 000 karotāji), kas šķērsoja Daugavu pa trim tiltiem, pretēji pavēlē noteiktajai kārtībai, savās kolonnās iekļāva vezumniekus. Tādējādi arī virzība uz priekšu strauji palēninājās un tika zaudētas vairākas tik dārgās stundas. Protams, ka arī ceļu tīkls starp Ikšķili un Tīnūžiem un Mazās Juglas upi bija slikts, šī teritorija – mežaina un purvaina, tās centrālajā daļā atradās plašais Kaparāmura ezers. Krietna daļa uzbrucēju kavalērijas šādos apstākļos apmaldījās, daudzi zirgi krita un savainoja kājas pret šaursliežu dzelzceļa sliedēm, kuras speciāli bija izmētātas uz meža ceļiem.[12]
  • 130. Hersonas kājnieku pulka pretuzbrukumā, kurš atspieda vācu vienības no pašreizējās šosejas Rīga – Ulbroka – Tīnūži – Ogre līnijas līdz Rīgas – Daugavpils dzelzceļam, tika iegūtas tik nepieciešamās dažas stundas laika. Šīs kaujasspējīgās vienības izvietojums Mazās Juglas kreisā krasta tuvumā apstiprina to, ka Krievijas 12. armijas vadība gaidīja pretinieka lielo uzbrukumu pie Ikšķiles.[13]

            Latviešu strēlnieki izvirzīties cīņai pret Daugavu šķērsojošajiem vāciešiem uzsāka pēc pavēles 1. septembra pēcpusdienā. 2. latviešu strēlnieku brigādes aizsardzības centrā, galvenajā sektorā, tika novietots 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, jo šajā vienībā bija divas reizes vairāk ložmetēju nekā citos brigādes pulkos. Pa labi no Jukuma Vācieša komandētajiem karavīriem nostājās 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks, bet pa kreisi – 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. Brigādes rezervē atradās 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks, kura sastāvā esošo rotu lielākā daļa nākamās dienas kaujas laikā pakāpeniski tika nodotas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam – lai aizvietotu no ierindas izsistos cīnītājus. Visi brigādes karavīri pirms lielās kaujas rezervē bija atpūtušies vairāk nekā nedēļu.[14]

1. septembra vakarā 2. latviešu strēlnieku brigāde ieņēma savas norādītās pozīcijas un sāka gatavoties aizsardzības kaujai, kā arī izsūtīja izlūkus. Daži no viņiem krita, kā arī tika saņemti gūstā. Tā vācieši uzzināja, kas ir viņu pretinieki ziemeļos. Analizējot radušos situāciju, tika nolemts latviešus apiet no austrumiem. Naktī uz 2. septembri plkst. 3:00 vācieši pēc artilērijas sagatavošanas uguns uzbruka 129. Besarābijas kājnieku pulka pozīcijām pie „Misiņiem” (2 km attālumā no 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka kreisā flanga, t. i. – Tīnūžu muižas). Krievu karavīri šo triecienu atsita, pretējā gadījumā 2. septembra dienas kauja pie Mazās Juglas upes nenotiktu.[15] Latviešu spēkiem būtu steidzīgi jāatkāpjas. Vācu vienības pēc neveiksmes pie „Misiņiem” uzsāka gatavoties uzbrukumiem 2. latviešu strēlnieku brigādes centram. Pretinieka artilērija strēlnieku ierakumus apšaudīja jau no paša rīta, kājnieku triecieni sākās dienas vidū.[16] Par tālākiem notikumiem lai liecina kaujas dalībnieks, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka 1. rotas jefreitors Julians Balodis:

…Un tad sākās. Īsta elle zemes virsū. Pirmais uzbrukums nāca uz mūsu pulku, 2. latviešu strēlnieku brigādes centrā. Sprakšķēja šautenes, tarkšķēja ložmetēji, sanēja lodes, griezīgi kauca lādiņi, plīsa šrapneļi, sprāga granātas, mīnas, gaisā lidoja šķembas un zemes pikas. Viss tas vilkās ilgi – likās, ka veselu mūžību. Tad kaujas troksnis pamazām norima un apklusa. Iestājās atelpa. Vācu uzbrukumu atsitām ar ložmetējiem, rokas granātām un šautenēm. Mūsu artilērija izšāva 5-6 granātas un apklusa visu cīņas laiku, pametot mūs kaujas laukā vienus.

            Īsajā atelpas brīdī ieradās rotu ķēķi ar pusdienām. Kaut arī nebija nekādas ēstgribas, tomēr pēc pusdienām aizgājām un novietojām ēdienu ierakumos priekš vakariņām. Vilis Libervirts aizgāja pie rotas komandiera informēties. Podporučiks Sebežs, citkārt kaujās īstenais lauva, šodien bija apātiski pasīvs. Artilērijas mūsu rīcībā neesot, arī rezervju nav. Rotas komandiera pavēle bija, ka jāturas līdz pēdējam vīram.

            Un tad atkal sākās – nepārtraukts un kombinēts vācu uzbrukums. Virs mūsu galvām lidoja vācu lidmašīnas, kuras meta bumbas un šāva ar ložmetējiem. Mūsu ierakumi bija tīti sprādzienu dūmos. Tā bija īsta nāves un iznīcības deja. Skanēja ievainoto strēlnieku lāsti un vaidi, plūda asinis… No rotas virsniekiem ierindā palika tikai podporučiks Sebežs, pārējos ievainoja. Vācu uzbrukums neatslāba. Zem mūsu nāvējošās  uguns, pāri kritušajiem, uzbrukumā nāca arvien svaigi ienaidnieka spēki. Vācu artilērijas uguns kļuva niknāka. Sevišķi iznīcinošu lielgabalu un mīnmetēju uguni vāci vērsa uz Cukurgalvu, kura atgādināja darbojošos vulkānu miniatūrā. Mums ziņoja, ka tur ierindā nav vairs pat neviena apakšvirsnieka.

            Kauja turpinājās – vēl negantāk, vēl niknāk. Pēkšņi redzam, ka no Cukurgalvā izvietotā vada daļa strēlnieku izlec no ierakumiem un dodas uz pakalna nogāzi. Drīz strēlnieki noguļas ķēdē un sāk šaut. Starp Cukurgalvu un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku ir ielauzies pretinieks. Daļa mūsu 3. vada strēlnieku pēc Viļa Libervirta komandas izlec no ierakumiem, skrien un sagulst kartupeļu laukā starp saimniekmāju un Cukurgalvas nogāzi. Kā vareni pātagas cirtieni noskan mūsu šauteņu zalves. Uzbrūkošā ienaidnieka kolonna jūk un krīt. Pārrāvuma briesmas ir likvidētas. Te virs mūsu galvām parādās vācu lidmašīna, viņa apmet loku un zemu pārlaižas mums pāri. Mēs viņu saņemam ar šauteņu un ložmetēju uguni. Bet tūlīt uz mūsu pusi šņākdamas nāk vācu smagās granātas. Līdzīgi pērkona grāvieniem noskan virs mūsu galvām to sprādzieni, mēs tiekam apbērti ar šrapneļu lodīšu krusu. Gandrīz vai pusi no mums ievaino, dažus pat ļoti smagi un vairākās vietās – starp viņiem arī strēlnieku Auguli. Tomēr vairums tiekam viegli savainoti. Sākam rāpties ārā no kartupeļu lauka, ievainotos nesam un vedam līdzi uz saviem ierakumiem.

            Sanitārus jau sen kā neredz, ievainotos pārsējam paši. Vieglāk ievainotie paši aiziet pa satiksmes eju uz pārsienamo punktu. Grūti ievainotie nu ir jānes mums. Vilis Libervirts man un kādam gados vecākam strēlniekam liek aizgādāt uz aizmuguri kājas stilbā smagi ievainotu biedru. Mani gan tas ne visai iepriecina, jo negribas šķirties no savas rotas. Satiksmes eja ir pilna ar ievainotajiem un to nesējiem. Aizmugurē paliek šauteņu un ložmetēju šāvienu troksnis.”

Daudzie vācu izlases karavīru triecieni 2. septembrī burtiski sašķīda pret latviešu strēlnieku stingro apņēmību aizsargāt savu Tēvzemi un dzimtās sētas. Nenoliedzami tā bija mūsu strēlnieku „gulbja dziesma”. Izpildījuši savu uzdevumu, dzīvi palikušie latviešu karavīri ar smagu sirdi atkāpās līdz Siguldas un Cēsu pozīcijām. Zaudējumi bija ļoti smagi – 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā no ierindas izsita vairāk nekā pusi cīnītāju, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks cieta mazāk. Par šo cīņu raksturu liecina arī daudzie Brāļu kapi 2. latviešu strēlnieku brigādes cīņu teritorijā – „Kaparāmuri II”, „Lejastīnūži”, „Luņģi”, „Pikkalni”, „Sili”, „Štāli” un „Auziņi”. Lielākā daļa apbedīto šajās klusajās lauku kapsētās ir uzbrucēji – vācu karavīri.

         Ko ieguva un panāca Mazās Juglas kaujas varoņi: vācu karaspēks neizpildīja savu uzdevumu pilnībā – Krievijas 12. armija netika sagūstīta un atkāpās no Rīgas priekštilta pozīcijām uz Vidzemi. Šo vienību sastāvā bija arī četri latviešu strēlnieku pulki no 1. latviešu strēlnieku brigādes. Kopumā arī visas strēlnieku daļas, gan ciešot smagus zaudējumus, pēc papildinājumu saņemšanas no Latviešu strēlnieku rezerves pulka saglabāja savus galvenos spēkus.[17] Morāles jomā strēlnieku vienības zaudēja daudz vairāk nekā militārajā ziņā. Rīga, kuru viņi sargāja divus gadus, krita nīsto vācu rokās. Pēc Mazās Juglas kaujas dažādu apstākļu ietekmē strēlnieku vienību demoralizācija kļuva vēl ātrāka, tuvākajos pāris mēnešos liela daļa veco strēlnieku – veterānu dezertēja vai arī demobilizējās. Viņu piemēram sekoja virsnieki – vienību komandieri. Tie, kas palika savā Tēvzemē, kā arī no vācu gūsta atbrīvotie bijušie strēlnieki aktīvi cīnījās par mūsu jaunās valsts brīvību Latvijas Republikas armijas rindās 1919.–1920. gada Latvijas Atbrīvošanas karā.

         Pēc vēsturiskajām cīņām Latvijas Republika, pienācīgi novērtējot Mazās Juglas cīņu nozīmi, apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni septiņus šīs kaujas varoņus – Jāni Kureli, Jāni Sebežu, Kārli Sloku, Pēteri Stērsti, Pēteri Bebrišu, Kārli Jēkabsonu un Eduardu Bruži-Breži.[18]


[1] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 98. lpp.

[2] Утин А. Первая мировая война. – Москва, 2001, c. 197

[3] Российский Военно исторический архив (Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvs, tupmāk – РГВИА), ф. 2031., оп. 1., д. 225., л. 163.

[4] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 100. lpp.

[5] Hanslian R. Der chemishe Krieg. – Berlin, 1927. –  S. 111-112; Уткин A. Первая мировая война. – Москва, 2001, c. 384

[6] Krievijas 12. armijas 1917. gada pavēle Nr. 805

[7] РГВИА, ф. 2744., оп. 2., д. 32., л. 4.

[8] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 100. lpp.

[9] Zabecki D. Steel Wind. – [b.v.], 1994, p. 25; РГВИА, ф. 2152., оп. 1., д. 192., л. 36/102.

[10] РГВИА, ф. 3456., оп. 2., д. 69., л. 1.

[11] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 115., 126., 127. lpp.; Заончковский А. Первая мировая война. – С-Петербург, 2000, c.675

[12] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 114. lpp.

[13] РГВИА, ф. 2744., оп. 2., д. 32., л. 1/12.

[14] Latvijas Valsts arhīvs , 45. f., 2. apr., 234. l., 108.,109.lp.; РГВИА, ф. 3459., оп. 1., д. 26., л. 14-15.; ф. 2551., оп. 1., д. 73., л. 32-33.; ф. 3461., оп. 1., д. 36., л. 88-89.

[15] РГВИА, ф. 2363., оп. 2., д. 105., л. 58.

[16] РГВИА, ф. 3456., оп. 2., д. 225.

[17] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 5434. f., 1. apr., 905. l., 12-14. lp.

[18] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. / Sast.: Šēnbergs M., Bambals A., Rauzāns G., Romanovskis R., Ruņģis E., Treide U. – Rīga, 1995. – 64., 100., 213., 214., 279., 477., 489., 580. lpp.

Jauni ceļi – vecās problēmas

25 Aug
Laimīgu ceļu! Uz Ogri.

Laimīgu ceļu! Uz Ogri.

Lai gan Ikšķiles pilsētā traktori rok un ārda, Ikšķiles novadā jaunu ceļu būvniecība notiek. Tā nu gadījās, ka svētdienas vakarā braucu cauri Tīnūžiem un pārsteigts no priekiem gandrīz no mašīnas izlecu – sarežģītā (pārredzamības dēļ) krustojuma vietā Rīgas – Ogres un Tīnūžu – Ikšķiles maģistrāles saplūst aplī. Pareizi gan laikam jāsaka – krustojumā ar lokveida kustību. Patīkamās priekšnojautās aizbraucu līdz pagriezienam uz Kokneses ceļu (Maskavas šoseju). Arī tur ar zīmēm aprīkots un raiti izbraucams aplis. Apsveicu ar šo ieguvumu Ogres iedzīvotājus.

Protams, gribas pateikt paldies arī Ikšķiles novada un it īpaši Tīnūžu iedzīvotāju vārdā … Lai iemūžinātu priecējošo ainavu, kāpu ārā no mašīnas ar fotoaparātu, un pēkšņi viss izmainījās. Es kļuvu par gājēju! Par gājēju, kuram jānokļūst pieturā, kuram vienkārši jāaiziet pie kaimiņa. Par cilvēku, kurš vēlas savam bērnam paskaidrot, kur un kā droši šķērsot šo satiksmes plūsmu. Mēs taču zinām, ka bērnam labāk iemācīt pareizi šķērsot ielu, nevis aizliegt kaut kur staigāt.

Laimīgu ceļu uz Ikšķili! Tikai autobraucējiem

Laimīgu ceļu uz Ikšķili! Tikai autobraucējiem

Tātad, projektējot apli Tīnūžu ciema teritorijā ir pilnīgi ignorētas gājēju un velobraucēju intereses, it kā to šeit nebūtu vispār. Tikai uz viena no apļa 4 atzariem ir gājēju pāreja. Tiem, kuriem tomēr izdosies veiksmīgi šķērsot brauktuvi projektētāju neieplānotā vietā, nekavējoties būs jālec grāvī, jo ceļa nomale apļa tuvumā ir pārāk šaura. Šeit noteikti varētu uzstādīt zīmi, kas ierobežotu vecu cilvēku un cilvēku ar bērnu ratiņiem pārvietošanos. Par ratiņkrēsliem labāk nejautājiet.

Kā cilvēkam, kas brauc no Ikšķiles, Ogres, Rīgas, Ropažiem, arī Tīnūžiem ar auto, viss šeit ir lieliski. Kā Tīnūžu iedzīvotājs es nevarētu patiesi izbaudīt Tīnūžu ciema teritorijā esošo satiksmes mezglu, jo tas ir būvēts tikai tranzīta satiksmes interesēs.

Staigā droši - ierobežotā teritorijā!

Staigā droši - ierobežotā teritorijā!

Skaidrs, ka šim objektam nav nekāda sakara ar jaunā Domes sastāva darbību. Šim objektam ir sakars ar Domes iepriekšējā (!) sastāva un vadības bezdarbību. Es aicinu jaunos (arī vecos) deputātus un vadītājus – biežāk izkāpiet no mašīnām, biežāk staigājiet ar kājām un brauciet ar velosipēdu. Tas palīdz daudz ko ieraudzīt un sajust. Arī veselībai par labu nāks, ja pārāk neriskēsiet pirms vājāko satiksmes dalībnieku izdzīvošanas instinktu apgūšanas.

Vairāk attēlu šeit

Publikācija Ikskile.com

Publikācija Ogres Vēstīs: Par autobraucējiem padomāts, bet par kājāmgājējiem?

Citi raksti par tēmu šeit

Hermanis Djomkins: Ceļu būvniecības darbi Ādamlaukā

Vai iespējama kultūra bez skatītāja?

14 Apr

“Kultūra nevar pastāvēt bez skatītāja. Lai varētu pildīt savu misiju un realizēt mērķus, kultūras iestādei vajadzīga sava auditorija. Jebkurai radošai organizācijai jāņem vērā savas auditorijas intereses.” (Ikšķiles domes stratēģijas projekts)

Šim apgalvojumam var piekrist tikai tad, ja runājam par kultūru kā priekšnesumu. Priekšnesuma “patērēšana” veido pasīvu kultūras lietotāju, kurš zaudē spēju un interesi iesaistīties radošajā procesā. Iespējams, šāda nerakstīta stratēģija novedusi pie tā, ka pat ļoti kvalitatīvas kultūras izrādes tiek apmeklētas arvien mazākā skaitā. Ikšķiles baznīcas un Tīnūžu kultūras nama zāles pēdējā laikā reti mēdz būt piepildītas.

Ikšķiles novadā dzīvo pašdarbības kultūra, kura ir pašu dalībnieku radīta un sniedz kultūras piedzīvojumu pašiem tās radītājiem. Skatītāji ir gaidīti un atzinība ir  vēlama, tomēr mazais publisko izrāžu skaits nevar mazināt šīs kultūras vērtību. Katras kultūras nodarbes dalībnieki izprot un labprāt bauda savu kolēģu priekšnesumu, tādēļ tieši dalībnieku skaita pieaugums veicinās skatīšanās kultūras veidošanos. Šodien Ikšķiles novadam ir būtiski attīstīt tieši plašākas pašdarbības kultūras nodarbībām nepieciešamos cilvēkresursus un infrastruktūru.

Algas pedagogiem, konkursus projektiem, aprīkotas dejošanas un koru nodarbību zāles, mākslas studijas utt. Skatītāji labā izrādē stāv bez kurnēšanas, jo elpa aizraujas, bet aktieri labai publikai labprāt spēlē vairākas reizes.

Daži raksti par tēmu:

Ikšķiles novada kultūras stratēģija

Kultūras apvārsnis

Ikšķilieši protestē pret skandaloziem projektiem

Zane Karpova par projektu un dzīvi, ko saista ar Ikšķili

Atsauksme par Ikšķiles novada Kultūras centra projektu

Cēsu kultūras stratēģija

Ikšķiles novada kultūras stratēģija

12 Apr

Ikšķiles novada kultūras stratēģija
laika periodam no 2009. gada – 2014. gadam

Varbūt mēģināsim tā?

Šajā projektā KULTŪRA ir darbību kopums, kas saglabā un atjauno vēsturisko mantojumu un rada jaunas vērtības cilvēku radošajās izpausmēs, vidē, priekšmetos.

Ikšķiles novadā pašvaldības atbalstītā kultūras joma ir novada iedzīvotājus vienojošu vērtību kopšana un attīstīšana, kas notiek kā garīgo un fizisko veselību un attīstību veicinošas grupu un indivīdu nodarbības. Nozīmīga loma kultūras vērtību un nodarbību popularizēšanā ir brīvā laika un izklaides pasākumiem.

Ikšķiles novada kultūras stratēģija stūrakmeņi ir novada vide, vēsturiskajā mantojums, tradīcijas un jaunrade. Novada vide ir arhitektūras un dabas pieminekļi, pilsētas un lauku ainavas. Vēsturisko mantojums ir notikumi un cilvēki, kas tos izdzīvojuši savā laikā. Tradīcija ir mantotais cilvēku sadarbības modelis, bet jaunrade – spēja veidot arvien jaunas tradīcijas mainīgajā vidē un vēstures plūdumā.

Šī kultūras stratēģija priekšplānā izvirza jaunradi, kas ar cieņu pret vidi un mantojumu izaicina tradīcijas. Jaunrades mērķis var būt jaunu vērtību radīšana vai jaunrade kā process. Kultūras stratēģijas ietvaros noteikti resursi tiek paredzēti abiem.

Misija.

Ikšķiles novada kultūras stratēģija radīs apstākļus harmonisku personību attīstībai. Novada kultūras stratēģijas ietvaros tiks veidots atvērts tīkls novada iestāžu, biedrību, kolektīvu un indivīdu sadarbībai, kas balstīta uz brīvi pieejamu kvalitatīvu informāciju un resursu sadali pēc atklātas vienošanās (konsensuss).

Vīzija.

Ikšķiles novadā dažādu paaudžu un interešu cilvēki atrod domubiedrus kopēju mērķu sasniegšanai. Pašvaldība ir ieinteresēts un motivējošs partneris kultūras biedrību un kolektīvu darbībai un individuāliem projektiem. Pašvaldības piedāvājums ir pieejams iedzīvotājiem ērtā laikā un veidā.

Plašāks apraksts šeit

Ikšķiles novada domes Kultūras nodaļas uzdevumi.

Kultūras nodaļa
- nodrošina kultūras stratēģijas izstrādi saskaņā ar iedzīvotāju vajadzībām,
- komunicē ar nozares speciālistiem, biedrībām, kolektīviem, indivīdiem,
- izstrādā kultūras norišu atbalsta kritērijus,
- sagatavo un realizē pasākumu plānus,
- plāno publisko un privāto resursu piesaisti (vietas, telpas, tehniskais aprīkojums, transports utt.)
- piesaista profesionāļus un brīvprātīgos palīgus,
- veido un aizstāv domē kultūras budžetu.

Uzdevumi 2009. un 2010.gadam šeit

Vides analīze

Ikšķiles novadā dzīvo aptuveni 8000 iedzīvotāju, no tiem vairāk kā 5200 dzīvo Ikšķiles pilsētā. Otrs lielākais Ikšķiles novada centrs ir Tīnūži. Tīnūžu pagasts tikai 1997.gadā apvienots ar Ikšķiles pilsētu vienā novadā, tādēļ novadā joprojām daudzi lēmumi tiek pieņemti un vērtēti “mēs – jūs” dalījumā. Novadā ir vēl vairāki centri – Elkšņi, Turkalne, Dobelnieki, Ceplīši, Saulesdārzs, Turkalne. Kopš 2000.gada ievērojami attīstījusies arī viensētu apbūve novada lauku teritorijā.

Ikšķile kā apdzīvota vieta pēc Rietumeiropas kultūras datējuma ir viena no vecākajām Latvijas teritorijā. Šeit 1185.gadā uzbūvēta pirmā zināmā mūra celtne Baltijā – Livonijas bīskapa baznīca. Tomēr Ikšķile nav attīstījusies par lielu pilsētu, bet 1.Pasaules kara laikā, ilgstoši atrodoties uz frontes līnijas, tā gandrīz pilnībā nopostīta.

Mūsdienu izskats Ikšķilei veidojas kopš 20.gs. septiņdesmitajiem gadiem. Rīgas HES uzpludinājums un dambis izmainīja Daugavas ainavu, Daugavpils šoseja pārdalīja pilsētu, uzsākās daudzdzīvokļu māju un ražošanas objektu celtniecība. Šajā laikā aktīva sociālistiskā saimniekošana notiek arī pārējā mūsdienu Ikšķiles novada teritorijā, kas nodrošina cilvēku piesaisti dzīvesvietai un augstu lokālā patriotisma līmeni.

20.gs. 80./90. gadu mijā Ikšķiles un Tīnūžu sabiedrība ir viens no Atmodas laika Tautas frontes centriem. Deviņdesmitajos gados pārtrauc darbību sociālistiskās kopsaimniecības, kas kopā ar kopējo ekonomisko pagrimumu izraisa saimniecisko apsīkumu visā lauku teritorijā. Šajā laikā ekonomiskā aktivitāte apsīkusi arī Ikšķiles pilsētā. 1997.gadā, apvienojot Ikšķiles pilsētu un Tīnūžu pagastu, faktiski saplūst divas teritorijas ar zemu ekonomisko aktivitāti un pieticīgiem izdzīvošanas stratēģijas plāniem.

Kopš 21.gs. sākuma cilvēku labklājība Latvijā un it īpaši Ikšķilei tuvajā Rīgā pieaug. Veidojas nekustamā īpašuma tirgus, kurā Ikšķiles novada piedāvājums izrādās pievilcīgs Rīgā strādājošu latviešu ģimenēm, kuri vēlas dzīvot un audzināt bērnus sev pazīstamā mazpilsētas vai lauku vidē, saglabājot labi apmaksātu darbu galvaspilsētā. Šāda iedzīvotāju migrācija ir izrādījusies negaidīts ieguvums Ikšķiles novada budžetam un vienlaicīgi izaicinājums visai pašvaldības infrastruktūrai, t.sk. kultūras jomā.

Daudzu jautājumu izlemšanā un sasniegumu novērtēšanā gadu desmitos veidojušās atsevišķu Ikšķiles novada centru cilvēku grupas bija sasniegušas zināmu līdzsvaru. Tās ir izveidojušas savus komunikāciju tīklus, un bieži vien tieši komunikācijas saglabāšanas vārdā akceptē diskutablus risinājumus. Šodien šīs grupas ir nonākuši tiešā saskarē ar ienācējiem – pašapzinīgiem un aktīviem profesionāļiem. Jaunajiem nav pieejama esošā neformālā komunikācijas struktūra, jo viņiem nav laika un iespējas iekļauties tīklā, un tas bieži vien ir sarežģīti arī tādēļ, ka tīklu publiskās personas ir augstprātīgas un izvirza nepieņemamas prasības. Tomēr jaunie ir pieraduši risināt neatrisinātas problēmas un izvēlēties neiespējamus ceļus, tādēļ grūtības tikai veicina jauno aktivitāti. Kā “jaunie” darbojās arī atsevišķi Ikšķiles iedzimtie, kuriem nav pieņemamas veco grupu darbības metodes vai novecojušās vērtības un mērķi.

Dažādu faktoru kopums jau kopš 2005.gada ir veidojis jaunu sabiedrības attieksmi pret pastāvošo kārtību Latvijā kopumā un Ikšķiles novadā atsevišķi. Liela loma viedokļu attīstībā pēdējā gada laikā ir ne tik daudz atsevišķām personām kā viedokļu līderiem, cik tehnoloģiju nodrošinātajai informācijas apritei. Sabiedrība kopumā ir pieņēmusi viedokli, ka tās pārstāvjiem un katram indivīdam ir tiesības izteikt viedokli par norisēm, tikt uzklausītai un sagaidīt konkrētu un taisnīgu lēmumu katrā jautājumā. Šis ir pilsoniskas sabiedrības veidošanai ļoti nozīmīgs solis. Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, jāsper nākamais – katram ir jāsniedz arī saviem spēkiem un interesēm atbilstošs ieguldījums. Laba pašvaldība meklē iespēju palīdzēt realizēt aktīvo cilvēku potenciālu, ņemot vērā objektīvos un subjektīvos ierobežojumus.

Kultūras joma ir tā nozare, kurā ir iespējams veiksmīgi attīstīt atsevišķu indivīdu un kolektīvu sadarbības. Ja vien pašvaldība savu spēka pozīciju (pēc definīcijas) spēj saskaņot ar iedzīvotāju manifestētajām interesēm (saskaldītām un pretrunīgām).

Lai pašvaldība realizētu novada potenciālu, kultūras stratēģijai jāmaina piedāvājuma veids. Šodien kultūras jomā tiek apmierināts varai pietuvinātos tīklos iesaistīto vajadzības, kuras gadu gaitā satuvinājušās ar “vienīgo iespējamo” piedāvājumu. Jaunai kultūras stratēģijai jārada aktīvu un elastīgu piedāvājumu, kas aptver visus novada iedzīvotājus un paralēli tradicionālajām nodarbēm regulāri noteiktā apjomā pievēršas pilnīgi jauniem projektiem.

Ekonomiskā krīze pasaulē un Latvijā būtiski maina nākotnes prognozes. Vairāku gadu novada budžeta izaugsme, kas saistīta ar algu pieaugumu un jaunu cilvēku pieplūdumu, ir beigusies. Nav pamata cerēt, ka Ikšķiles novads izvairīsies no iedzīvotāju ienākumu krituma un nekustamā īpašuma krīzes. Tomēr lielā mērā no paša novada ir atkarīgs, vai tas savā iekšienē būs veiksmīgs vai bez kompromisiem konfliktējošs, vai miegaini depresīvs. Tikai pamatoti optimistisks novads ar kvalitatīvu piedāvājumu un izpildījumu kā kultūras, tā visās citās pašvaldības darbības jomās spēs arī turpmāk piesaistīt nodokļu maksātājus. Izvērtējot resursu piešķiršanu kultūras jomai, novada vadībai jāņem vērā, ka pastāv arī aktīvo un nodokļu ziņā vērtīgo iedzīvotāju aizplūšanas risks.

Turpina,  ja vienojas par iepriekš rakstīto.

Ikšķiles domes kultūras un sporta stratēģija

12 Apr

Ikšķiles novada domes kultūras un sporta nodaļas darbības un attīstības stratēģija laika periodam no 2009. gada – 2014. gadam

Projekts

Sagatavoja Dzintra Čudare
Kultūras darba koordinatore
6 5030340

Džons Hoks savā grāmatā “Kultūras nozīme valsts attīstības plānošanā” saka: “Sabiedrības vērtības ir tās, uz kā balstās sabiedrības attīstība. Šīs vērtības un veidi, kādā tās tiek manifestētas, veido mūsu kultūru. Veids, kādā sabiedrība sevi organizē un vada, nevar būt pilnībā demokrātisks, ja nav skaidri norādīti virzieni sabiedrības vērtību izpaušanai, un ja šīs izpausmes tieši neietekmē sabiedrības tālāko rīcību. Šie vērtību izpausmes veidi ir kultūra darbībā. Kultūras dzīvotspēja veselīgai un ilgtspējīgai sabiedrībai ir tikpat nepieciešama kā sociālais kapitāls un ekonomiskā izaugsme. Lai valsts attīstības plānošana būtu efektīva, tās metodoloģijā jābūt ietvertam kultūras aspektam, kura ietekme jāvērtē tāpat kā vides, sociālo un ekonomisko apstākļu ietekme.”

Kultūra nevar pastāvēt bez skatītāja. Lai varētu pildīt savu misiju un realizēt mērķus, kultūras iestādei vajadzīga sava auditorija. Jebkurai radošai organizācijai jāņem vērā savas auditorijas intereses.

Radošas organizācijas vadītāja uzdevums ir nodrošināt savas organizācijas efektīvu darbību, un padarīt to mazāk atkarīgu no iekšējiem un ārējiem apstākļiem. Viens no ceļiem būtu skaidri nodefinēti nozares mērķi, vīzija un uzdevumi– izstrādāt nozares ilgspējīgu stratēģiju. Kas arī būtu viens no kultūras mantojuma un kultūras daudzveidības attīstības nosacījumiem Ikšķiles novadā, tas sekmētu līdzsvarotu kultūras procesu attīstību, kultūras pieejamību un nodrošinātu kvalitatīvu dzīves telpu visiem iedzīvotājiem.
Ikšķile ir viens no senākajiem Latvijas novadiem ar bagātām kultūras tradīcijām. Ikšķilē dzīvo pazīstami mākslinieki un kultūras cilvēki, nodrošinot Ikšķilei nepieciešamo intelektuālo potenciālu, kultūras un mākslas kvalitāti.

Tradicionālie kultūras pasākumi Ikšķilē:
• Ikšķiles pilsētas svētki
• Lieldienas,
• Līgo svētki,
• Ziemassvētki,
• LR Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena,
• Represēto salidojums,
• Zinību diena,
• Kamermūzikas koncerti Ikšķiles ev.lut.Sv. Meinarda baznīcā.

Ikšķiles novadā ir:
• PII “Urdaviņa”
• Divas skolas:
* Ikšķiles vidusskola / 30 interešu izgl.pulc.-792 dalībn./
* Tīnūžu pamatskola / 18 interešu izgl.pulc.- 323 dalībn./
• Divas bibliotēkas:
* Ikšķiles novada Centrālā bibliotēka
*Tīnūžu bibliotēka
• Trīs biedrības:
* Pensionāru
* Ikšķiles kultūras biedrība
* Par sakārtotu un laikmetīgu kultūrvidi Ikšķilē
• Tīnūžu Tautas nams
•11 sporta komandas:
* Basketbols jauniešiem
“Ikšķile”
* Basketbols “Ikšķile”:
*40+
*45+
*50+
*55+
* Jauniešu florbols “Tīnūži”
* Florbols “Ikšķile”
* Volejbols “Ikšķile”
sievietēm 2 komandas
* Volejbols “Ikšķile” vīriešiem
* Šahs
* Teniss

SVID analīze

Stiprās puses:
1. Tautas mākslas kolektīvi, brīvdabas estrāde.
2. Kolektīvi ir nodrošināti ar tautas tērpiem, apaviem, kostīmiem utt..
3. Bezmaksas nodarbības tautas mākslas kolektīvos.
4. Kolektīvu vadītāji ar augstākajām izglītību specialitātēs.
5. Kolektīvi piedalās dažādos sadarbības projektos un starptautiskos festivālos.
6. Ikgadējie tradicionālie pasākumi.
7. Bibliotēkās ir IT tīkls un elektroniskās datu bāzes.
8. Savstarpējā sadarbība ar skolām un Ikšķiles ev.lut.baznīcu.
9. Aktīvas sabiedriskās organizācijas.
10. Izstrādāts projekts jauna kultūras nama celtniecībai Ikšķiles pilsētā.
11. Pašvaldības finansiāls atbalsts.

Vājās puses:
1. Ikšķiles pilsētā nav kultūras nama, līdz ar to ir nepietiekams kultūras pasākumu klāsts.
2. Nav savstarpējas sadarbības starp domi un Kultūras biedrību.
3. Pilsētas galvenā mākslinieka trūkums.
4. Nepietiekams reklāmu stendu skaits un izvietojums.
5. Kultūras biedrības ēka katastrofāli tehniskā stāvoklī.
6. Trūkst mēģinājumu telpas kolektīviem.
7. Daudzveidīga brīvā laika pavadīšanas iespēju nepietiekamība jauniešiem.
8. Kultūrpolitikas stratēģijas trūkums Ikšķiles novadā.
9. Nepietiekama uzņēmēju piesaiste kultūrai un atpūtai.
10. Kultūrvēsturiskā mantojuma sliktais tehniskais stāvoklis.
11. Profesionālu kultūras projektu vadītāju trūkums.
12. Vāji attīstīta infrastruktūra tūrisma un kultūras vajadzībām.
13. Radošo mākslinieku darbnīcu neesamība.

Iespējas:
1. Kultūrpolitikas stratēģijas izstrāde Ikšķiles novadā un prioritāšu noteikšana.
2. Jauna, moderna kultūras nama celtniecība.
3. Iesākto kultūras, izklaides un izglītojošo pasākumu tradīciju turpināšana un attīstīšana.
4. Uzceļot jaunu kultūras namu, rastos jaunas darba vietas gan speciālistiem, gan tehniskajiem darbiniekiem.
5. Turpināt attīstīt tūrisma iespējas.
6. Skaidri uztveramu tūrisma un informācijas norāžu izvietošana pilsētā.
7. Profesionālu kultūras projektu vadītāju un mākslinieku piesaiste Ikšķilei.
8. Apgūt un saņemt profesionālā līmenī sagatavotus kultūras produktus un pakalpojumus.
9. Tautas mākslas veicināšana.
10. Kultūras un atpūtas aktivitāšu savlaicīga un plaša reklamēšana .
11.Vairāku dienu peļņu nesošu pasākumu rīkošana.

Draudi:
1. Kultūras norises koncentrēsies tikai Rīgā vai Ogrē.
2. Pazudīs lokālpatriotisms- savas vietas identitāte.
3. Kultūras vērtību daudzveidība būs vajadzīga arvien mazākam cilvēku skaitam.
4. Turpināsies kultūras infrastruktūras novecošanās.
5. Izkonkurēs izklaides industrijas uzņēmumi, devalvēsies tradicionālās vērtības.
6. Palielināsies sabiedrības apātija un nihilisms, neredzot Ikšķiles izaugsmes iespējas.
7.Vārds “kultūra” kļūs sinonīms vārdam “bizness “.
8. Ekonomiskās lejupslīdes rezultātā krītas iedzīvotāju maksātspēja.

Kā redzams SVID analīzē, problēmu Ikšķiles novada kultūras dzīvē ir daudz, tomēr tās nav neatrisināmas. Viena no aktuālākajām problēmām šobrīd ir jaunā kultūras nama celtniecības uzsākšana un kultūras stratēģijas izstrādāšana Ikšķiles novadā.

Vīzija:
Labvēlīga un daudzveidīga kultūrvide, kurā veidoties nacionāli pašapzinīgai personībai.

Mērķis:
Nodrošināt efektīvu un uz rezultātiem virzītu kultūrpolitikas plānošanu un ieviešanu Ikšķiles novadā.

Apakšmērķi ir:
• īstenot Ikšķiles novada kultūrpolitikas pamatvirzienus, ievērojot LR noteiktās un apstiprinātās kultūrpolitikas nostādnes Latvijā,
• veicināt Ikšķiles novada kultūras mantojuma tradīciju saglabāšanu, tā tālāku attīstību;
• sekmēt amatiermākslas pilnveidošanu un saglabāšanu,
• atbalstīt profesionālās mākslas attīstību un popularizēšanu,
• veidot sadarbību ar citām pašvaldības institūcijām, valsts un nevalstiskām organizācijām, privātās uzņēmējdarbības veicējiem kultūras un izklaides jomā.

Izstrādājot Ikšķiles novada kultūras attīstības stratēģiju, jāvadās pēc pamatnostādnēm un principiem, kas formulēti kultūrpolitikas dokumentos. Novada stratēģija jāveido uz četriem kultūrpolitikas pamatprincipiem:
• kultūras identitātes saglabāšanu un stiprināšanu,
• kultūras daudzveidības veicināšanu,
• jaunrades un radošo izpausmju atbalstīšanu,
•kultūras pieejamības un indivīdu iespējas līdzdarboties kultūras dzīvē sekmēšanu.

Misija:
Darboties iedzīvotāju labā, piedāvājot pēc iespējas daudzveidīgus brīvā laika pavadīšanas veidus un radīt labvēlīgus apstākļus personas pašizpausmei un radošām aktivitātēm.

Mērķis:
•Saglabāt un popularizēt novada nemateriālo kultūras mantojumu, stiprināt nacionālo identitāti.
• Rosināt iedzīvotājus mākslas un citām radošām nodarbēm.
• Iesaistīt bērnus un jauniešus sporta un kultūras aktivitātēs.
• Veidot jaunus pasākumus, lai nostiprinātu piederības sajūtu novadam.
• Piesaistīt Ogres rajona un sabiedrisko fondu finanšu līdzekļus mūžizglītības un interešu izglītības pasākumu realizācijai.
•Vākt materiālus par novada vēsturi, sistematizēt un saglabāt tos bibliotēkas krājumos.
• Uzlabot informācijas novadīšanu iedzīvotājiem par rīkotajiem pasākumiem

Finanšu plānojums
Izstrādātās programmas finansēšanas avoti:
• Ikšķiles novada domes dotācija;
• Kultūras ministrijas dotācija kolektīvu vadītāju darba algas un nodokļu nomaksai;
• No Ogres rajona un starptautiskiem fondiem piesaistītie līdzekļi;
• Ieņēmumi no maksas pakalpojumiem;
• Ieņēmumi no ieejas biļešu tirdzniecības pasākumos;
• Ieņēmumi no telpu nomas Tīnūžu Tautas namā;
Stratēģijā izvirzītie taupības pasākumi:
• elektroenerģijas un apkures izlietojuma kontrole;
• komunālo pakalpojumu izmaksu ekonomija;
• telefonsakaru, transporta un degvielas izlietojuma ekonomija;
• saprātīgs un efektīvs budžeta līdzekļu izlietojums.

Stratēģisko mērķu sasniegšanas politika:
•skaidra mērķu apziņa un konsekventa izvirzīto uzdevumu realizācija;
•regulāra uzdevumu izpildes izvērtēšana;
• darbinieku iesaistīšana plānu realizācijā, atbildības sadalīšana;
• darbinieku kvalifikācijas celšana, lai tiktu apgūtas jaunākās darba metodes;
• imidža uzlabošana;
• pasākumu un kultūras darba reklamēšanas uzlabošana;
• strādāt radoši, lai iegūtu papildus finansējumu pasākumu sekmīgai norisei.

Stratēģiskā plāna realizācijas paredzamie rezultāti:
• tiek uzlabota darba organizācija;
• tiek apmierināts iedzīvotāju pieprasījums pēc kultūras pasākumu dažādības;
• bērni un jaunieši tiek iesaistīti interešu izglītībā un pašdarbībā, pasargājot tos no nelabvēlīgas vides ietekmes;
• tiek apmierinātas iedzīvotāju pašizpausmes iespējas.

Uzdevumi, darbības plāns un paredzamie rezultāti 2009. –2014.
(TABULA ar 14 uzdevumiem)

12.04.2009. Šis stratēģijas projekts 2009.gada sākumā bija publicēts www.ikskile.lv. Pašlaik tas nav atrodams, tādēļ nevar pielikt precīzu saiti uz pirmavotu.

Par Ikšķiles novada vīziju

8 Feb

Ikšķiles novada vīzija ir viena iedzīvotāja rakstu darbs, kurš radies uz daudzu iedzīvotāju viedokļu pamata – sarunās un anketās sniegtā informācija. Tas nozīmē, ka labās idejas ir no iedzīvotājiem, bet atbildība par secinājumiem un piedāvātajiem risinājumiem – vīzijas autoram.

Laipni lūgti pievienot savus komentārus un viedokļus.

Ja Jūs uzskatāt, ka kāda sadaļa (Kategorijas) rakstāma pavisam citādi, rakstiet un sūtiet. Tiks publicēts ar autora vārdu vai konfidenciāli, ja tāda būs vēlēšanās.

Lūdzu ievērot sadaļu struktūru, jo, lai to mainītu, nāksies mani pārliecināt. Tas nav viegli, bet ir iespējams. Jaunu sadaļu vajadzības gadījumā gan atvērt varēs daudz vieglāk. Arī garus “ūdensgabalus” vēlams “apžāvēt” pašam raksta autoram, jo īsinot man ir tieksme rediģēt.

Šis ir brīvā laika projekts, tādēļ atbildes uz jautājumiem var saņemt vēlāk, arī nākošajā dienā.

Lai jauka katra šodiena, jo vakardienas vairs nav, bet rītdiena ir tikai optimistisks pieņēmums.

Ar cieņu,

Andris Doveiks

Vīzija. Novada pārvalde

8 Feb

Novada pārvalde kļūs pieejamāka iedzīvotājiem. Visa informācija būs atklāta un pieejama internetā un pietiekamas pamatinformācijas apjomā laikrakstā.

Gan programmu, gan atsevišķu projektu sagatavošanā tiks iesaistīti visi aktīvie iedzīvotāji. Sabiedriskās apspriešanas būs patiesi atklātas – visiem iedzīvotājiem pieejamā laikā un vietā, ar kvalitatīvu iepriekšēju informāciju un iespēju runāt ar speciālistiem. Lai nodrošinātu procesa efektivitāti, novada pārvalde veicinās iedzīvotāju biedrošanos gan pēc interesēm, gan teritoriāli.

Pašvaldībai tuvāko 2–3 gadu laikā jāievieš kvalitātes pārvaldības sistēma, kuras galvenais kritērijs ir klientu – iedzīvotāju apmierinātība. Šo apmierinātību mērīs gan kā subjektīvu attieksmi, gan kā objektīvu pašvaldības nodrošināto pakalpojumu izmantošanas pieaugumu, iedzīvotāju skaita pieaugumu, pozitīvu nekustamā īpašuma cenu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa dinamiku u.c.

Novada domes darbinieku darba pienākumi tiks formulēti kā atbildība par noteiktām jomām. Šāda pieeja nodrošinās augstāku motivāciju un labākas kontroles iespējas. Kā no domes vadības, tā no sabiedrības puses.

Novada domes pozīcija un opozīcija konstruktīvi sadarbojas iedzīvotāju interesēs. Būtisku atšķirīgu viedokļu izšķiršanai pašvaldība izmanto iedzīvotāju aptaujas un pašvaldības referendumus.

Jaunumi par tēmu
Diena: Sakārtot Latviju

Iedzīvotājiem pieejama pārvalde, atklātība, informācija internetā, novada laikraksts, iedzīvotāju apmierinātības mērīšana, domes darbinieku atbildība, sadarbība, aptauja, referendums

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 625 other followers